Eiropas drošība un aizsardzība

Marta ieskaņā piedalījos starpparlamentu konferencē par kopīgo drošību Eiropā, kuru šoreiz organizēja Latvija kā prezidējošā valsts Eiropas Savienībā. Konference notika tepat Rīgā, Ķīpsalā (jo Nacionālā bibliotēka izrādījās par mazu).

Organizēt šo ne tuvu nebija viegli, galvenās rūpes gūlās uz Saeimas Ārlietu un Eiropas lietu komisijām; visu konferenci vadīja Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš. Uz maniem pleciem bija darba grupas “Eiropas Savienības reakcija uz nestabilitāti un apdraudējumiem Vidusjūras dienvidos un Tuvajos Austrumos” vadīšana, savukārt Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājai Lolitai Čigānei tika grupa “Ceļā uz Rīgas samitu – pārdefinējot Austrumu partnerību”.

Iepriekšējā vakarā pirms konferences notika O. Ē. Kalniņa vadīta „prezidentūras trijotnes” un Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētāja Elmāra Broka tikšanās; par trijotni šeit dēvē tādu kā līdzšinējās, tagadējās un nākamās prezidējošās valsts apvienību, kuras ciešāka sadarbība nodrošina ES kursa stabilitāti un gludākas pārejas tātad nevis sešu prezidentūras mēnešu, bet jau kopā pusotra gada laikā. Mūsu gadījumā šajā trijotnē ietilpst secīgi Itālija, Latvija, Luksemburga.

Starp citu, šīs tikšanās ietvaros ļoti zīmīga bija Grieķijas rīcība – iesūtītās rezolūcijās oponējot visiem sagatavotajiem dokumentiem, kur vien bija kādas negācijas par Krieviju (piemēram, nosodījums tās rīcībai Austrumukrainā), un pārējiem bija daudz darba, šos protestus analizējot un pamatā noraidot.

Pati konference bija ļoti nozīmīga; galvenie virzieni tajā bija:

1)    Eiropas kopīgā ārpolitika un drošības politika;

2)    Eiropas kopīgā drošības un aizsardzības politika.

Manuprāt, ļoti pareizi izteicās Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Atklāšanas uzrunā viņa salīdzināja Austrumukrainā un arī Krimā notiekošo ar 1938. gada hitlerisko Vāciju, kad tā veica Sudetijas apgabala aneksiju (ko minēju arī es Saeimas Ārlietu debatēs gada sākumā) – šis atgādinājums ir ļoti svarīgs laikā, kad var novērot, ka dažas valstis jau sāk piebremzēt ar stingrākām sankcijām pret Krieviju, pievēršoties biznesa interesēm. Taču Krievijas ekspansija ir jāaptur, citādi sekas var izrādīties ļoti nepatīkamas visiem. Arī Federika Mogerīni atzīmēja, ka nekādas sankcijas nevar tikt atceltas, ja Krievija neievēro Minskas 2. vienošanos – gluži otrādi, tās jāstiprina.

Anglija šobrīd sūta Ukrainai militāros konsultantus; ASV sniedz palīdzību neletālās tehnikas veidā (mazie bezpilota lidaparāti, bruņotas un nebruņotas armijas automašīnas “Humvee”, rācijas, radari). Domāju, ka tas ir vienīgais ceļš – ir jau pierādījies, ka Putins saprot tikai spēka politiku. Nav runa par to, ka nepieciešami kādi militāri ieguvumi, – kā jau minēju, mērķis ir Krievijas nekontrolētas ekspansijas apturēšana. Citādi turpinās iet bojā cilvēki; kā savā runā uzsvēra NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs – tajā skaitā simtiem pašas Krievijas karavīru.

Jāņem vērā arī bijušā Zviedrijas premjerministra un ārlietu ministra Karla Bilta teiktais – Eiropai nepieciešama jauna drošības stratēģija, jo šobrīd draugu loka (a ring of friends) vietā esam ieguvuši uguns loku, kad karošana pie Eiropas robežām notiek gan austrumos, gan rietumos. Un Latvijai šobrīd šādas stratēģijas izstrādē ir nozīmīga loma; Mogerīni nemitīgi konsultējas ar mūsu ministru Rinkēviču – prezidentūrai Eiropā ir liela nozīme!

Ārpus politiskās daļas gribu paslavēt darba organizatorus par kultūras līmeņa ieguldījumu, parādot ārzemju viesiem, uz ko ir spējīga Latvija. Daļa pasākumu norisinājās kultūras pieminekļos, kuri viesos raisīja patiesu apbrīnu, – atjaunotajā Ziemeļblāzmas pilī un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā (kurš iekārtots mūsu vēsturiski pirmajā baznīcā, kuras ēka celta vēl 1199. gadā). Arī muzikālā daļa tiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – visiem bija vai mutes vaļā no mūsu „trim trakajiem”, grupas „Melo-M” čellistiem. Neatpalika arī džeza kvartets “Xylem”. Klātesošie priekšnesumus filmēja telefonos; manā klātbūtnē divi kataloņi sūtīja ziņas saviem draugiem dzimtenē, lai tie meklētu mūziķu video ierakstus Youtube. Tikai vienas delegācijas vadītājs stāvēja „ar garu ģīmi” – izrādījās, neesot ticis pie biļetēm uz Latvijas Nacionālo operu, visas izpirktas. Taču tur man izdevās palīdzēt, un smaids atgriezās arī viņa sejā.