Prezidents un partijas
Svētku brīvdienās radās laiks pakavēties pārdomās, piemēram, par nesen Valsts Prezidenta rosinātajām pārmaiņām politisko partiju dibināšanas noteikumos Latvijā. Varu diezgan droši apgalvot, ka šajā jautājumā Bērziņa kungam piekrītu – vismaz noteikti par to, ka partijai pirms startēšanas vēlēšanās ir jābūt kādam gadam darbaspējas pārbaudes laika un tātad reālas programmas plus tās piepildīšanas plāna pastāvēšanas pierādījumam. Citādi pie mums jau kuro reizi īsi pirms vēlēšanām rodas dīvaini veidojumi, kurus par partijām īsti pat nenosauksi.
Vēl ir jautājums par to, vai vajadzētu celt dibinātāju skaita slieksni, taču arī tam es līdzīgu apsvērumu dēļ sliecos piekrist, varētu tikai vēl diskutēt par konkrēto ciparu.
Saistībā ar šo pārdomāju arī drīz te, drīz citur sabiedrībā pavīdošo ideju par tautas vēlētu prezidentu. Skan skaisti, taču baidos, ka Latvijas objektīvajā realitātē šī ideja var būt lemta neveiksmei. Spriežot pēc pieredzes, diez vai šobrīd pie mums atrastos tāds kandidāts, kas savāktu uzreiz izteiktu vairākumu balsu, noteikti būtu jāorganizē otrā kārta. Un tad, piemēram, uz otro kārtu atnāk 20% vēlētāju – rezultātā faktiski uzvar tas, kam kopumā nieka 11% balsu. Te nu bija visas tautas vēlēts…
Šis rada aizdomas par lielās naudas ienākšanu, kā tas ir pierādījies jau vairākās vēlēšanās pēc kārtas, kad ar lielu naudu var bez reālas programmas un īpaša rīcības plāna visur tikt… Grigule Eiropas Parlamentā, Sudraba Saeimā nav ne tuvu vienīgie piemēri, taču svaigākie.
