Vēstule no Taškentas
Pagājušās nedēļas otrajā pusē Saeimas Ārlietu komisijas delegācija tika uzaicināta uz vizīti Uzbekistānā. Devāmies turp deputāta Ojāra Ērika Kalniņa vadībā – es kopā ar deputātiem Inesi Aizstrautu, Valdi Zatleru un Ilmāru Latkovski, kā arī komisijas vecāko konsultanti Anitu Ābolu; tulkošanas pienākumus no mūsu puses uzņēmās Anna Hrapan-Gromnicka.
Vizītes gaitā notika tikšanās ar Uzbekistānas Olij Mažlis Senāta Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Sadiku Safajevu, Ārlietu ministra pirmo vietnieku Diljoru Hakimovu, kā arī Ārējo ekonomisko sakaru, investīciju un tirdzniecības ministru Eljoru Gaņijevu.Deputāts Valdis Zatlers izrādījās ļoti vērtīgs „resurss”, jo Uzbekistānā dažādu valstu prezidenti – vienalga, esošie vai bijušie, – tiek augstu vērtēti. Dažiem tikšanās dalībniekiem Zatlers bija jau pazīstams iepriekš (apmeklējot Uzbekistānu gan prezidenta statusā, gan arī senāk, vēl ārstam esot), ticies arī ar Uzbekistānas prezidentu Islomu Karimovu, tāpēc mūsu delegācijai tūdaļ cēlās „reitings”, kas savukārt ceļ prestižu arī mūsu vēstniekam Uzbekistānā (šobrīd tas ir Edgars Bondars). Latvijai gan jau tāpat šajā Centrālāzijas valstī ir augsts prestižs. Interesanti atzīmēt, ka Taškentā (pilsētā, kurā ilgus gadus ir dzīvojis un strādājis slavenais latviešu komponists un diriģents Emils Melngailis) visa ceļa garumā mūs pavadīja policijas eskorts, taču atšķirībā no Latvijas bez sirēnām un citiem uzmanības piesaistīšanas veidiem – neskatoties uz diezgan augsto iedzīvotāju skaitu (Taškentā ir vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā kopā – nedaudz virs 2,3 miljoniem), labi nostrādātā transporta infrastruktūra ar platajām, nepārblīvētajām ielām un kustību regulējoša policista teju uz katra krustojuma ļāva mums pārvietoties bez lieka trokšņa un ātri.
Kad vizītes gaitā devāmies arī uz Samarkandu (pilsētu, kura ir jau 27757 gadus veca!), varēja novērot, ka tur visi ielu nosaukumi un tamlīdzīgi uzraksti ir rakstīti ar latīņu burtiem, kamēr Taškentā ir vēl stipri daudz uzrakstu kirilicā, lai arī pāreja uz latīņu alfabētu notikusi vēl pagājušā gadsimta 90-ajos. Tur ar krieviem runā krievu valodā – atgādina Latvijas situāciju, taču Latvijā vismaz sarunvalodā latviešu valoda ir sākusi dominēt pār krievu, bet Uzbekistanā tas viss palicis vecajās sliedēs.
Te jāņem vērā Krievijas centieni atjaunot bijušo impēriju jaunā veidolā, tā sauktajā Eirāzijas Savienībā, kurai šī gada beigās pievienosies arī Kirgizstāna. Šobrīd tam pretī zināmā mērā stājas Ķīna, jo pieaug tirdzniecība ar to. Cita kaimiņu valsts – Turkmenistāna piegādā Ķīnai gāzi; nākotnē varētu būt pat runa par gāzes atzariem arī uz Uzbekistānu un Tadžikistānu (svarīgi, ka Uzbekistāna un Turkmenistāna ir vienīgās Centrālāzijas valstis, kurās neatrodas Krievijas bāzes). Uzbekistāna arī pati ražo gāzi un var to piegādāt citām valstīm; problēmas varētu būt ar Kirgizstānu (Krievija ir pārņēmusi pilnībā tās gāzes apgādes infrastruktūru). Taču tas nozīmē, ka Uzbekistāna kopā ar Turkmenistānu var piedāvāt gāzi Ķīnai, kas kopā ar Dienvidkoreju ieņem pirmo vietu pēc investīciju apjoma valstī.
Runājot par drošības bloku, jāmin arī organizācija BOMCA (Border management Central Asia – Centrālāzijas robežu pārvaldība), kurā Latvija vēlas un var kļūt par vadošo valsti, taču tam nepieciešams Uzbekistānas atbalsts. Nevar arī palaist garām faktu, ka Uzbekistāna faktiski ir tāds kā mūris pret radikālās islāmticības daļas izplatīšanos. Uzbekistāna ir sekulāra valsts, kas apkaro radikālo islāmu, un šī mērķa sasniegšanai uzcelta jauna mošeja, seminārs imāmu izglītošanai u.c. Visi mūsu satiktie ierēdņi atzina, ka valstī ir nepieciešama un arī notiek modernizācija, bet tikai evolūcijas, nevis revolūcijas ceļā. Tā sauktais „arābu pavasaris” parāda, ka tieši pakāpeniski modernizēta valsts ir drošības garants. Gada beigās arī pie viņiem būs vēlēšanas, un tad varēs salīdzināt, kā šī stratēģija tiek īstenota.
Diskusijās tika skarts arī 2009. gadā atklātais Ziemeļu apgādes tīkls – vienots dažāda veida transporta tīkls, kas nodrošina kravu piegādi no ASV līdz pat Afganistānai. Caur Rīgu. Cauri Uzbekistānai savulaik gāja tā saucamais „Zīda ceļš”, kurš būtībā šobrīd tiek atjaunots; Uzbekistāna tam tagad ir ļoti nozīmīgs starpposms. Tas dod iespēju savienot Rīgu ar Ķīnu un pat tālāk (ar Japānu un Dienvidkoreju ar prāmjiem, piemēram). Pirmie sastāvi no Rīgas uz Rietumķīnu jau kursējuši kā izmēģinājumi.
Uzbekistāna gan ieņem tikai 34. vietu Latvijas ārējā partnerībā, taču no Latvijas uz Uzbekistānu šogad eksportēts par summu 38 miljonu apmērā, kas sastāda pieaugumu par 102%, bet importēts par 9,2 miljoniem (40%) – pozitīva preču tirdzniecības bilance. 90% no precēm, ko pārdodam Uzbekistānai, ir medikamenti, kā arī mašīnas, mehānismi un iekārtas, tāpat koka skaidu plāksnes. Nevar nepieminēt arī apmēram 400 studentus no Uzbekistānas, kuri studē Latvijas augstskolās un koledžās. Savukārt, importa veidā no Uzbekistānas iegūstam svaigas un žāvētas vīnogas, kokvilnas audumus, naftas produktus.
Runājot par kokvilnu – Uzbekistānas vēlme ir, lai Eiropas Parlaments beidzot ratificētu Starptautisko Nodarbinātības konvenciju (International Labour convention) attiecībā uz Uzbekistānu. Agrāk tas netika paveikts, jo bija neskaidrības par to, vai kokvilnas novākšanā netiek nodarbināti bērni. Šobrīd UNESCO atzīst, ka bērnu nodarbināšana Uzbekistānā nenotiek, un tāpēc ir jānoskaidro, kas kavē konvencijas ratificēšanu. Šeit mēs noteikti sadarbosimies ar Latvijas un citiem EP deputātiem, lai veicinātu situācijas drīzu atrisināšanu.
