Pārdomas: ko pateikt nepaspēju…
Vēl pie Saeimā notikušo Ārlietu debašu runas gribētos piebilst dažus vārdus, ko tobrīd laika ierobežojuma dēļ nepaspēju. Faktiski tas ir komentārs par Latvijas iestāšanos eirozonā ar dažiem argumentiem, par kuriem aicinātu tīri objektīvi aizdomāties arī savus lasītājus.
Šobrīd, kad Latvija ir kļuvusi par stabilu eirozonas dalībnieci, tai ir izveidojies pilnīgi jauns ietekmes līmenis uz starptautisko arēnu, kāds Latvijai nav bijis pieejams nekad iepriekš, nevienā iekārtā vai laikā.
Pirmkārt, mūsu Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics tagad kļūst par Eiropas Centrālās Bankas (ECB) padomes locekli – viņa balsij būs tāds pats svars kā Vācijas Centrālās bankas prezidentam. Kā zināms, savulaik tieši ECB prezidenta Mario Dragi aktīva rīcība faktiski izglāba eirozonu no finanšu krīzes (slavenais citāts “Es darīšu visu, kas būs nepieciešams!” – 2012. gadā). Un šai bankai ir netieša ietekme arī uz bankām citās valstīs, kur eiro nav, taču galvenais ir tās milzīgā ietekme uz pasaules valūtas tirgiem – ar eiro kā otro lielāko valūtu pasaulē.
Otrkārt, mūsu Finanšu ministrs, piedaloties Eiropas Savienības finanšu ministru padomēs (Ecofin), tagad jau varēs iepriekš tikties pirms šīs padomes sēdēm ar eirozonas finanšu ministriem t.s. eirozonas neformālajā padomē. Tātad vārds divās padomēs.
Treškārt, mūsu Premjerministre pārstāv Latviju dažādās Eiropas Savienības padomēs dalībvalstu vadītāju līmenī – kā eirozonas valsts premjers.
Aicinu ikkatru uzdot sev šo jautājumu:
Vai Latvijai jebkad tās vēsturē ir bijusi tik liela teikšana Eiropā un pasaulē?
