BANKU SAVIENĪBA – Eiropas Savienības (tas ir, mūsu kopīgā) atbilde finanšu krīzei Eiropā

Posted on by

(ieskats manā darbībā Saeimas Eiropas lietu komisijā)

Banku savienības direktīva ceļoja vairākas reizes starp Briseli un dalībvalstu valdībām, mūsu gadījumā arī Saeimu, kurā to izskatīja Eiropas Lietu komisija, kamēr Eiropas ekonomikas un finanšu padome, un tad Eiropadome premjeru līmenī pieņēma nedēļu pirms Ziemassvētkiem. Taču tas vēl jāpieņem Eiroparlamentam, jo tas ir kopīgs Komisijas un Eiroparlamenta priekšlikums.

Vai Eiroparlaments to paspēs pieņemt pirms vēlēšanām maijā, nav zināms. Tāpēc gala vārds vēl nav pateikts. Taču pilsoņi, kas domā, ka visu nosaka Brisele, kura mums „uzspiež direktīvas”, nesaprot, ka „uzspiests” tiek tikai tas, par ko ES dalībvalstis savstarpēji ir vienojušās (kā to mēs redzam Banku savienības direktīvā), un ka gala variants būs vēl atkarīgs no dalībvalstu ievēlēto pārstāvju balsojuma Eiroparlamentā.

Banku savienība sastāv no diviem balstiem:

VUM – vienots uzraudzības mehānisms (angl. SSM)

Uzraudzību veiks Eiropas Centrālā banka (ECB) Frankfurtē īpaši izraudzīta valde, sākot no šī gada beigām.  Zem palielināmā stikla būs pakļautas apmēram 130 lielākās bankas eirozonā, un vēl netieši ap 6000 mazākas bankas. Varēs pievienoties arī ne eiro valstis, ja ECB piekritīs, bet pašreiz izskatās, ka tikai Lietuva varētu būt šāda valsts, jo tā vēlas iestāties eirozonā.

ECB pārvalda padome, kurā ir viens pārstāvis no katras eirozonas dalībvalsts, tātad 18 pārstāvi. Mūsu pārstāvis ir LB prezidents Ilmārs Rimšēvics. Tad ir vēl atsevišķi izraudzīta valde ar sešiem valdes locekļiem. Gan padomi, gan valdi vada ECB prezidents, kas tagad ir Mario Draghi. ECB nosaka eirozonas monetāro politiku un ir vienīgā, kurai tiesības drukāt eiro naudaszīmes.

ECB ir liela ietekme visās ES dalībvalstīs, un tāpēc arī ne eirozonas dalībvalstis ir pārstāvētas Vispārējā padomē, bet šai padomei ietekme uz ECB politiku ir niecīga. Eiro kā valūtai ir ļoti liela ietekme pasaules finanšu tirgos, jo tā ir pasaules otrā lielākā valūta.

Starptautiskais Valūtas fonds un G8 uzskata eirozonu kā vienotu veselumu, tas paver iespēju ES runāt ar stiprāku balsi pasaulē. ECB un ES komisija runā vienā balsī starptautiskās ekonomikas sanāksmēs.

VRUM – vienots noregulējuma mehānisms (angl. SRM)

Šis mehānisms iedarbojas, kad VUM brīdina, ka kāda banka ir bankrota priekšā, – tad tā ir vai nu jāglābj, vai jāslēdz. Jebkurā gadījumā būs vajadzīga nauda. VRUM ir divas daļas: 1. Noregulējuma iestāde un 2. Noregulējuma fonds.

Pirmais nosaka, ka turpmāk eirozonas dalībvalsts vairs nenāksies glābt banku, bet maksāt nāksies maksāt bankas īpašniekiem, kreditoriem, un tiem, kuriem noguldījumi ir lielāki par 100.000 eiro. Tiem kuriem zem šīs summas, naudu nezaudēs. Ja VRUM būtu bijis spēkā, pirms Parex banka sabruka, mūsu valstij nebūtu bijis jāizmaksā 1,200 miljardi latu (tiesa, šo naudu jaunā Citadeles banka atpelna, bet visu summu atpakaļ nedabūsim). Angliski šo jauno risinājumu sauc par bail-in, pretstatā bail-out, kad nodokļu maksātājiem bija jāsedz bankas zaudējumi. Latviski par bail-in ir saukts saistību norakstīšanas instruments.

Ja naudas nepietiks, nāksies aizņemties no Noregulējuma fonda. Sājā fondā bankām jāiemaksā līdz 8% savu aktīvu. Tas ir daudz. Paredzēts, ka pēc desmit gadiem fondā jābūt ap 55 miljardiem eiro. Ja šāds fonds ar tik lielu uzkrājumu būtu jau darbojies pirms finanšu krīzes, tad tas būtu glābis visas bankas ar nepietiekamu kapitālu eirozonā, izņemt Īrijas Anglo Irish, kas bija uzpūsta pārāk liela.

Paredzēts, ka 2026.g.  (fonds sāk darboties 2016), kad būs sakrāta šī nauda, to sametīs kopā vienā katlā, no kura varēs ņemt atsevišķas eirozonas dalībvalstis pēc vajadzības.

Līdz tam katrai dalībvalstij pienāksies tikai sava „nacionālā aploksne”, tas ir, tik daudz naudas, cik tās bankas iemaksājušas šajā fondā.