No ieguldījumiem zinātnē būs atkarīga mūsu konkurētspēja
Decembra sākumā Rīgā notika Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) un Eiropas progresīvo studiju fonda rīkota apaļā galda diskusija, kuras dalībnieki pārrunāja labklājības valsts veidošanu un izglītības nozīmību šajā procesā. Diskusijā tika skarta arī Latvijai ļoti nozīmīga tēma – jauno zinātnieku situācija gan ES, gan Latvijā.
Pētījumi liecina, ka Latvijas zinātnieku vidējais vecums jau ilgāku laiku turpina pieaugt. Lai šo problēmu risinātu, šobrīd jau vairākus gadus, studējot doktorantūrā, ir iespējams saņemt pieklājīgu stipendiju, kas ļauj pilnībā nodoties mācību procesam. Stipendiju programma ir devusi rezultātu – jauno doktora grādu ieguvēju skaits ir būtiski audzis. Tomēr tas ir izgaismojis citu problēmu – ko darīt un kā izdzīvot jaunajiem zinātniekiem pēc grāda iegūšanas? Stipendija vairs netiek maksāta, bet adekvāti atalgotu darbu pētniecībā atrast neizdodas.
Nespējot atrast labu darbu savā specialitātē, daļa jauno zinātnieku izvēlās pamest Latviju, lai strādātu citās valstīs. Nav jau slikti, ja zinātnieks izvēlās iegūt pieredzi pētnieciskajā darbā ārvalstīs – tas pat ir labi, jo noteikti paplašina pētnieka redzesloku. Tomēr Latvijas gadījumā problēma ir tā, ka nav pārliecības, ka šie zinātnieki atgriezīsies Latvijā. Tie, kuri no Latvijas neaizbrauc, bieži izvēlas darbu privātajā sektorā, kas nav saistīts ar iegūto izglītību. Bet vēl citi, neskatoties uz finansiālajām grūtībām, izvēlas nodarboties ar pētniecību tepat, taču neizmanto savu potenciālu – jo finansējums pētniecībai neļauj veikt kvalitatīvus pētījumus. Šādas situācijas dēļ valsts ilgtermiņā cieš būtiskus zaudējumus – par budžeta līdzekļiem ir izskoloti cilvēki, kuri savu potenciālu realizē citās zemēs. Tāpat tiek zaudēti inovatīvi risinājumi un attīstības iespējas.
Lielai daļa jauno zinātnieku nākas strādāt uz pusslodzi. Līdzīga situācija ir arī pieredzējušajiem pētniekiem, tomēr daļa no viņiem savus ienākumus papildina, strādājot zinātnisko institūciju vadībā vai veicot tajās kādus administratīvus pienākumus. Tas savukārt kavē jaunu cilvēku nonākšanu šo institūciju vadošos amatos un zinātnieku vidū provocē paaudžu konfliktu.
Ja mēs Latviju vēlamies redzēt kā labklājības valsti, tad mums ir jāspēj rast finanšu resursi, ko ieguldīt izglītībā, pētniecībā un inovācijās. Neinvestējot šeit, mēs palaidīsim garām iespēju kļūt par konkurētspējīgu valsti. Būtisks atspēriens pētniecībai jau tuvākajā nākotnē būs papildus 127 miljoni eiro no ES līdzekļiem, kas tiks sadalīti starp Izglītības un zinātnes ministrijas un Ekonomikas ministrijas pārraudzītajām sfērām. Tik lielu resursu novirzīšana tieši zinātnei un attīstībai lielā mērā ir Eiropas Komisijas nopelns, kas spiež Latviju vairāk ieguldīt tieši inovācijās. Šis finansējums ir garantija, ka zinātne un inovācijas nepaliks tikai kā prioritāte uz papīra, bet kļūs par tādu arī realitātē.
Svarīgi ir, lai valsts budžeta līdzekļi un ES finansējums zinātnei nebūtu vienīgais – ir jāpanāk, ka arī privātais bizness iegulda pētniecībā. Jāmeklē risinājumi, kā stimulēt to, lai uzņēmumi ieguldītu pētniecībā, veidotu savas laboratorijas, pētniecības institūtus un attīstītu savus produktus. Šeit jāatzīmē, ka novembrī Saeima lēma, ka jau no 2014. gada uzņēmumiem, kuri ieguldīs pētniecībā un attīstībā, būs iespēja saņemt uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides trīskāršā apmērā.
Veiksmīga valsts, Eiropas Savienības un privātā sektora sadarbība būtu būtisks solis Latvijas globālās konkurētspējas nodrošināšanā.
