L COSAC

Jau piecdesmito – jubilejas COSAC konferenci šoreiz pienācās rīkot Lietuvai kā ES prezidējošajai valstij. Tā nu arī sakrita, ka L, kas latīniski apzīmē 50, vienlaikus arī ievada organizatoru valsts nosaukumu.

Pievienotajā fotogrāfijā ir redzams plašais konferences dalībnieku loks – no katras ES dalībvalsts komisijas ir dažāda lieluma; Latviju šoreiz pārstāvēja 3 cilvēki, tai skaitā es (vēl bija Saeimas deputāts Igors Pimenovs un Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Zanda Kalniņa-Lukaševica). Lietuvieši visu bija organizējuši nevainojami, taču programma gan šķita pārsātināta, divas dienas tādā intensitātē darboties bija pagrūti.

Latvijā COSAC konference būs jārīko 2015. gada sākumā (ES prezidējošā valsts mainās katru pusgadu, tāpēc šīs konferences katru gadu ir divas) – ar kārtas numuru 53. Uzreiz rodas tehniska problēma: jaunās bibliotēkas ēkā, kurā tā notiks, tik daudziem pārstāvjiem kopā ar palīgiem nepietiks vietas. Jāatceras, ka konferences tulkojums tiek veikts 24 valodās! Un tas, piemēram, Īrijai (kad konference notika Dublinā) izmaksāja nedaudz vairāk par 100 tūkstošiem eiro.

Teju galvenā tēma konferencē šoreiz bija gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2014. gada maijā. Apspriedām acīmredzamo dīvainību – kaut arī arvien vairāk varas tagad tiek dots EP un arī nacionālajiem parlamentiem, lai mazinātu tā saucamo demokrātijas deficītu, tomēr arvien mazāk paši vēlētāji izrāda iniciatīvu izteikt savu gribu. Un tā ir arī Latvijas problēma – pie mums balsotāju skaits EP vēlēšanās draud noslīdēt līdz 20-25%, jo acīmredzot šī sfēra netiek uzskatīta par svarīgu. Bet te tūdaļ jājautā – vai tiešām mēs gribam, lai rezultātā Eiropā no Latvijas atkal darbojas Ždanokas, Rubika un Mirska tipa pārstāvji? Un vaino ES pie visām likstām, kas šobrīd valsti pārņēmušas, bet neko nedara lietas labā, tikai nodarbojas ar populismu un izplata propagandu? Kāda tad būs Latvijas nākotne? Un ES nākotne? Te vēl jāpiezīmē arī, ka daudzās grupās EP darba valoda ir angļu – un politiķiem bez labām angļu valodas zināšanām tur īsti nav, ko meklēt.

Savdabīgs paradokss ir arī tas, ka sabiedrībā pieaug vienaldzība pret ES vai pat negatīvas sajūtas ekonomiskās krīzes dēļ. Jo taču, tieši pateicoties ES, mūsu valsts tika glābta no bankrota, kad ES mobilizēja milzīgus naudas resursus arī citu dalībvalstu glābšanas programmām. Protams, mums nauda jāatmaksā un procenti arī prasa savu tiesu, bet kur un kas mums tobrīd būtu devis naudu ES vietā? Turklāt vienīgās investīcijas Latvijā, kas vispār notika krīzes periodā, nāca tieši no ES struktūrfondiem.

Vēl par konferenci runājot… Lietuvieši speciāli konferencei bija sagatavojuši filmu par valsts vēsturi, tai skaitā asiņainajiem notikumiem 1991. gadā. Daudziem klātesošajiem bija interesanti un pamācoši iepazīt bijušo padomju valsti no šāda skatu punkta.

Iespaidīga bija Ukrainas viesa uzstāšanās – turklāt pilnīgi nevainojamā angļu valodā un ar rietumu mentalitātei atbilstošu runas saturu, komentējot austrumu partnerību un Ukrainas gaidāmo ES asociācijas līguma parakstīšanu novembra beigās Viļņā. Arī Serbijai bija lieliska pārstāvniecība. Tas simboliski labi parāda, ka šīs valstis tiešām vēlas un ir gatavas iet rietumu ceļu.

Runājām arī par jaunu darbavietu radīšanu sakarā ar ES izvirzīto Digitālās dienaskārtības programmu (digital agenda), kas ir arī Latvijas prioritāte 2015. gadam. Pieskārāmies tādai interesantai tēmai kā sociālie portāli. Kā tas nākas, ka visi lielie tīkli (Google, Yahoo, Facebook, Twitter un tamlīdzīgie) rodas tieši Amerikā, nevis Eiropā? Laikam te vienīgais izņēmums ir mūsu pašu kaimiņu, igauņu radītais Skype (ar atbalstu no kolēģiem Dānijā un Zviedrijā). Protams, ir arī Latvijā izveidotais portāls draugiem.lv, taču tas, cik saprotu, nav kļuvis par plaši starptautiski lietotu (protams, nerunājot par ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem). Toties, kā atzīmēja konferences dalībnieki, vienā lietā gan amerikāņi no mums atpaliek – ASV joprojām tiek izmantoti papīra čeki un maz darījumu tiek kārtoti caur interneta bankām. Apliecinājumu tam esmu piedzīvojis arī pats – par savas mātes rakstītās grāmatas „Anna’s Story: a Latvian Tale of Love, War and Peace” tirdzniecību caur Amazon.com, šī globālā kompānija sūta man papīra čekus par mazām sumam, bet par katru čeku man jāmaksā piecus latus un jāgaida veselu mēnesi, kamēr tiek nauda pārskaitīta manā kontā Latvijā! Amerikāņu ieradums vai kāds spēcīgs lobijs Vašingtonā?

Noslēgumā katrā ziņā vēlos pateikt lielu paldies Lietuvas kolēģiem par sekmīgu konferenci ar tiešām labiem delegātiem, milzīgo darbu un atbildības uzņemšanos!