Atgriežoties pie valstiskās un nacionālās apziņas
Šodien Saeimā atkal kārtējo reizi debatējām par 16. martu – piedāvāju Jūsu uzmanībai savas runas stenogrammu un viedokļa plašāku skaidrojumu.
Stenogramma, 2013. gada 14. martā:
“Godātais Prezidij! Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi! Kāpēc nevar 16.martu atzīmēt kā latviešu nacionālo karavīru atceres dienu?
Mēs to nevaram atbalstīt aiz pavisam vienkārša iemesla – Latvija bija okupēta un vispār kā valsts vairs neskaitījās. Mēs dzīvojām tad Ostlandē – Reich – kommissariat Ostland.
Nacistiskās Vācijas politika bija tāda pati kā PSRS politika – iznīcināt latviešu kā nāciju un pārvāciskot Latviju. Tāpat kā PSRS – pārkrievot.
Latviešu leģions tika dibināts tikai pēc Staļiņgradas sagrāves 1943.gada februārī. Faktiski piespiedu kārtā – mobilizēts. Šie cilvēki nesastāvēja Latvijas nacionālās armijas sastāvā, bet bija tikai daļa no Vācijas bruņotajiem spēkiem. Tieši tāpat kā 130. Latviešu korpuss bija daļa no PSRS armijas.
Kaut arī sirdīs, sirdīs abās pusēs karojošie latvieši cīnījās par Latviju, ar to atšķirību, ka vismaz sākotnēji padomju armijā latvieši ticēja padomju Latvijai un padomju ideoloģijai. Atceramies 1959.gadu! Kamēr vācu pusē karojošie latvieši neticēja kaut kādam Hitleram vai viņa idejām, bet ar to atšķirība arī beidzās.
Mēs nevaram sajaukt svešas valsts ideoloģijas un pret Latviju, Latvijas valsti vērsto rīcību ar mūsu valstisko apziņu – latviešu pašu apziņu, kas ir valsts un kas ir nacionāls! Citādi tiešām mēs nekad netiksim vaļā ne no Padomju savienības, ne nacistiskās Vācijas atstātā mantojuma. Ja mēs atzīsim šo priekšlikumu, vēsture tikai atkārtosies un mēs kārtējo reizi necīnīsimies par mūsu pašu valsti, bet veidosim tādu kā šizofrēnisku stāvokli, kad daļa latviešu it kā ir par vienu svešu lielvaru, cita – par otru.
Gan 16. marts, gan 9. maijs ir svešu lielvaru noteikti datumi, un tiem nav nekāda sakara ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniecības lēmumiem! Mēs varam un mums vajag atcerēties latviešu karavīru traģēdiju, karojot vienam pret otru dažādās pusēs, taču nekādā gadījumā nedrīkstam to šādā veidā – šādā veidā! – sajaukt ar nacionālās valsts pamatnostādnēm. Tie, kas izraisīja Otro pasaules karu – Hitlers un Staļins –, mums abi bija, ir un paliks vienāda ranga ienaidnieki, kas iznīcināja simtiem tūkstošu cilvēku Latvijā.
Tā vietā, lai šodien oficiāli atzīmētu dienu, kuru noteikusi viena okupācijas vara ar mērķi mūs faktiski iznīcināt, mums drīzāk vajadzētu pašiem sev pajautāt: vai nevajadzētu beidzot izvērtēt to, ka Latvija 1940.gadā bez mazākās – pat simboliskās! – pretestības pieļāva valsts iznīcināšanu? Viens vai divi cilvēki. Ir pēdējais laiks kā pilntiesīgai valstij Eiropas Savienībā un NATO Latvijai pieaugt valstiskā un nacionālā izpratnē.
Piezīmēšu vēl beigās, ka man trīs tēvoči karoja leģionā frontē, un jāsaka, ka ar šādu priekšlikumu mēs faktiski darām pāri kureliešiem, tiem sauktajiem kureliešiem, kuri vairs netiek pieminēti, bet kas reāli cieta par to, par ko dziedāja leģionāri savās dziesmās pret abām okupācijas varām, un kuri bija pakļauti Latvijas leģitīmai varai, Latvijas Centrālai padomei, kuru savukārt vadīja Konstantīns Čakste. (Aplausi.)”
Komentārs: Šobrīd Nacionālās apvienības biedri un viņu atbalstītāji sociālajos tīklos ir sākuši izplatīt viedokli, ka es esot pret leģionāru piemiņu – taču tā nav taisnība! Gluži otrādi, to es tieši uzsveru, ka šī piemiņa ir vajadzīga – taču aicinu to neatzīmēt svešas lielvaras uzspiestā datumā. Manuprāt, daudz piemērotāks tam būtu datums tuvāk gada noslēgumam, kad vācieši likvidēja kureliešu kustību Kurzemē – to kustību, kura tiešā veidā karoja par Latviju, vienlīdz asi iestājoties pret visām okupācijas varām.
Mans viedoklis plašāk:
Raksts no 2006. gada 15. marta – 16. marts un 1939. gads
Raksts no 2010. gada 23. marta – Vai 16. marts nav pāraudzis mutācijā?
