Putina un Medvedeva cinisms vairs neiet cauri
Laikraksts DIENA, 2012. gada 2. janvāris. Krievijas premjerministra Vladimira Putina un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva drausmīgais cinisms vairs neies cauri un Krievija neatgriezīsies iepriekšējās sliedēs, pirmdien laikrakstam Diena pauda Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājs un 11.Saeimas deputāts Atis Lejiņš (Vienotība).
“Ziniet, šodien tas vairs neiet cauri. To jau pierādīja Arābu pavasaris. Ja tauta tiek čakarēta un, godīgi sakot, izsmieta – šitā Medvedeva un Putina rokāde, tā bija pārāk ciniska, pat aizvainojoša. Jāatsaucas uz Žirinovski, kad viņš tajā protesta mītiņā teica – mūs nevajag par muļķiem uzskatīt. Viņi uzskatīja krievu tautu par muļķiem,” avīzei sacīja A.Lejiņš.
“Nezinu, man liekas, ka nonāks pie tā paša, pie kā savulaik nonāca Gorbačovs, kad vajadzēja taisīt visas tās pārmaiņas, to perestroiku. Jo vecā sistēma vairs nebija dzīvotspējīga,” teica deputāts.
Kā būtisko ilgtermiņā A.Lejiņš minēja, ka šis gadsimts tiek dēvēts par Āzijas gadsimtu. “Ķīna ir izaugusi turpat vai par lielvaru, Indija strauji aug, arī citas Āzijas valstis. Japāna turpat paliek par ekonomisko lielvaru. Tas ir tas, kas maina to ģeopolitisko pasaules profilu. Bet, kas paliek pastāvīgs, – ASV tik un tā saglabā savas vadošās pozīcijas. Tā tendence tagad ir, ka ASV velkas ārā no Tuvajiem Austrumiem un atgriežas Āzijā,” stāstīja A.Lejiņš.
“Bet ASV atgriežas Āzijā tādā ziņā, ka tā bija atstājusi Āziju uz kādu laiku, jo bija jāpievēršas Tuvajiem Austrumiem, bet tagad, pirms kāda mēneša, Obama bija Austrālijā un nodibināja amerikāņu jūras kājnieku bāzi Darvinā Austrālijas ziemeļos. Tā kā viņi atgriežas Āzijā. Un tā ir sava veida reakcija uz to, ka Ķīna nopietni sāk pieteikt savu klātbūtni,” teica A.Lejiņš.
Viņš pieļāva, ka ilgtermiņā svarīgākais ģeopolitiskais centrs būs Āzija. “Bet nevajag arī aizmirst to, ka ir milzīgs pagrieziens noticis Indijas un ASV attiecībās. Atceraties PSRS laikā – Indija bija lielākais PSRS draugs. Viņi pat karoja Afganistānā pret mums, mudžahidiniem. Tagad ir pavisam otrādi. Es varu pateikt, ka tādas kopējas kara flotes apmācības, kādas ir notikušas starp ASV un Indiju, nav, piemēram, pat Eiropā piedzīvotas ar NATO,” uzsvēra A.Lejiņš.
Džordžs Bušs ar Sadama Huseina gāšanu gribēja ievadīt jaunu ēru, demokratizāciju visos Tuvajos Austrumos, tomēr nekas tur nesanāca, jo īstais demokratizācijas process sākās Tunisijā ar to augļu pārdevēju, kurš pašsadedzinājās, teica A.Lejiņš. Viņš norādīja, ka nevart zināt, kā tas begsies, bet ir skaidrs, ka mūžīgi neatrisinātais jautājums par Palestīnas valsts izveidi un Izraēlu – tas tā nevarēs palikt. A.Lejiņš domā, ka Arābu pavasaris arī palīdzēs Palestīnas jautājuma atrisināšanai.
“To pat amerikāņi tagad ir skaidri pateikuši Izraēlai – jūs ar militārajiem līdzekļiem vairs sevi nevarēsiet aizstāvēt. Jāsāk domāt citādi. Bet, protams, Izraēlas problēma ir tā, ka tās sabiedrība arī ir sašķelta. Tur trakas lietas notiek tajos konfliktos starp ultraortodoksālajiem un laicīgajiem. Tomēr jācer uz to, ka ASV vēl ir pietiekami liela ietekme, ka demokrātiskie spēki Izraēlā ir pietiekami stipri un tie saprot, ka iestājusies jauna situācija. Amerikāņi vairs uz trešo karu tur neies. Viņi sevi, godīgi sakot, ir nokausējuši,” domā A.Lejiņš.
Pilna intervija lasāma laikraksta “Diena” 2. janvāra numurā.
“Viņi pat karoja Afganistānā pret mums, mudžahidiniem.”
Labā nozīmē apskaužu, ka vari šādus vārdus teikt par sevi. Interesanti: Vai Latvijā tādi kā Turlajs (viens no PSRS okupantu militārajiem mierīgo iedzīvotāju slepkavām Afganistānā) Tevi neapsaukā par bandītu un kriminālnoziedznieku? Man gan nepaveicās, es dzelzceļus spridzināju tepat Latvijas PSR Kaut arī savus labākos gadus esmu atstājis Sibīrijas lēģeros vienalga esmu kriminālnoziedznieks, jo cīnoties par Latvijas brīvību nebiju ievērojis PSRS likumus. Guntis Ulmanis 1996.gadā apstiprināja likumu no kura 2.panta izriet, ka Latvijas teritorijā bruņoti drīkstēja cīnīties tikai no 1940.gada 17.jūnija līdz 1960.gada 31.decembrim. http://www.likumi.lv/doc.php? id=40103. Kāds sakars ir 1961. gada 31. decembrim ar cīņu par Latvijas brīvību? (zemteksts ir skaidrs-pie varas bija/ir kažokus pārmetušie komunisti, kuri nevar sagremot to, ka cīnīties pret viņiem ir bijis labi)
Būtu es pret komunistiskajiem okupantiem cīnījies Afganistānā vismaz justos, ka svētīgu darbu esmu darījis. Netiku, jo no 1978-1991 gadam biju Sibīrijā.
Es to domāju plašākā nozīmē, proti, visi tie, kas bija pret PSRS Afganistānas okupāciju. Cik zinu, Turlajs man tā nav saucis. Bet citādi padomju iestādes mani gan visādi apsaukājušas (viens literāts man personīgi publiski atvainojās “afgāņu” veterāņu saietā Dabas muzējā 1989. gadā). Pārējais, ko Jūs rakstāt man ir jaunums! Paldies, painteresēšos. Atgriezīšos pie Jūsu jautājuma.