Stenogramma: 22.09.2011
Likumprojekts “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolu par nāves soda pilnīgu atcelšanu”
“Godātie kolēģi! Man jums jāpasaka viena lieta: es pazīstu vienu slepkavu. Sirhans Sirhans bija man klasesbiedrs vidusskolā Amerikā, un viņš nošāva Robertu Kenediju – prezidenta amata kandidātu. Tas bija man diezgan liels trieciens, kad man māsiņa piezvana un pasaka – mūsu draugs ir nošāvis Amerikas bijušā prezidenta brāli. Pirms kāda laika tika nošauts pats prezidents Džons Kenedijs, un tagad… jā, nošāvis viņa brāli. Viņš sēž cietumā. Kalifornijā ir atcelts nāves sods. Jūs domājat, ka viņš ir laimīgs, kad viņš redz, ka visa dzīve viņam rit garām? Viņš tur sēž jau cik tur gadus… Jau aptuveni piecdesmit gadus, jā? Balts un sarāvies mazs vecītis. Un viņam ir daudz ko, daudz ko pārdomāt.
Es vienkārši gribu jums pateikt: es pilnīgi atbalstu to, ko nupat kā teica Kārlis Šadurskis, – ka šitāds sods ir daudz briesmīgāks nekā nāves sods. Uzņemties to atbildību – nonāvēt vienu cilvēku… Ja mēs nonāvējam cilvēku, ar ko tad mēs būsim labāki par slepkavu, kas tāpat nonāvējis cilvēku? Tāpēc padomājiet par to! Tik tiešām arī Sirhana Sirhana gadījumā ir cilvēki, kas saka, ka viņš nebija tas īstais šāvējs, ka viņš bija tikai viens no tiem. Bet, vienalga, es gribu pateikt… Es personīgi jums varu pateikt: tas cilvēks, kas to izdarīja, ir ļoti, ļoti nelaimīgs… nelaimes sagrauzts cilvēks, un arī viņa ģimene – brāļi un māsas -, kas turpatās dzīvo, atceras, ka mūžu cietumā sēž viņu ģimenes piederīgais.
Mums tomēr ir jābūt mazliet civilizētiem – jāsāk domāt civilizētās domās, un mēs nevaram vienkārši aiz atriebības noslepkavot cilvēkus. Tas vairs nav… nu, tas vairs nav pieņemams modernajā pasaulē.”
Pilna Saeimas plenārsēdes stenogramma: http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/80
