Stenogramma: 14.07.2011
Par taisnīgu un godīgu Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada
“Godājamais Prezidij! Cienījamās kolēģes un cienījamie kolēģi! Es gribētu mazliet citādi skatīties uz šo mūsu politisko cīņu. Varbūt jautājums ir reducējams lielākoties uz to jautājumu, kā ietekmēt Berlīni. Jūs labi zināt, ka Vācija ir lielākais ekonomiskais motors, Vācija ir lielākais donors. Vācijai ir milzīga teikšana Eiropas Savienībā – un ne tikai Eiropas Savienībā. Jūs zināt, ka tā bija Vācija, kas būtībā izglāba Grieķiju, Portugāli, Īriju. Nu, vai izglābs Itāliju, nezinām, bet es gribētu aizrādīt, ka Vācijā ir arī šādas debates. Kāpēc mums tās pigs ir vajadzīgas? Jūs zināt, kas ir pigs? Angliski tas nozīmē – Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija un Spānija. Nu, pigs latviski nozīmētu – sivēni.
Es gribētu arī atgādināt, kādas attiecības ir Vācijai ar Ķīnu. Jūnijā notika tikpat kā valdību kopīgā sēde Ķīnai ar Vāciju. Vācijā, Berlīnē, piedalījās 13 ministri vienā reizē kopā ar vācu ministriem. Vācija atbild par gandrīz… tikpat kā par pusi no visas Eiropas Savienības tirdzniecības ar Ķīnu, tai ir milzīga teikšana. Pārējām valstīm tur nav kur tuvumā stāvēt.
Nu, tad jautājums ir tāds: vai vispār Vācijai ir vajadzīga Eiropas Savienība? Es domāju, ka Vācija ļoti labi apzinās, ka tai ir vajadzīga Eiropas Savienība. Vācija pārdeva vilcienu, ātrvilcienu „Sīmanis”, ķīniešiem, un tagad, pēc pāris gadiem, ķīnieši to pašu vilcienu, mazliet modificējuši to, bet perfekti atdarinājuši, pārdod pasaulē par dempinga cenām.
Vācija negrib atkārtot Japānas kļūdu. Kāda bija Japānas kļūda? Japāna vienu brīdi jutās ļoti liela un varena, un tai nebija vajadzīga pārējā Austrumāzija un Dienvidāzija, un tā neizveidoja Āzijas–Eiropas savienību, un tagad tā stāv ļoti neizdevīgā pozīcijā attiecībā pret vareno, pieaugošo Ķīnu.
Vācija to ļoti, ļoti apzinās, un es domāju, ka te ir arī viens trumpis, kas ir mūsu rokās.
Atgādināšu arī to, ko es šeit teicu ārlietu debatēs janvārī, – ka Eiropas Savienība, ja tā nesavāksies, nu, tad noies dibenā jaunajā globālajā politikā, kur rodas un aug jauni spēka centri. Viens no tiem ir, starp citu, tas, kur mūsu Ministru prezidents aizbrauca, – uz Brazīliju. (No zāles: „Ko viņš tur dara?”)
Tātad: kā ietekmēt Berlīni? Vai mums ir atbildes uz to? Var teikt – jā! Caur Poliju! Bet, ja poļi beigu beigās ir apmierināti ar piedāvājumu, ja viņi dabū drusciņ, drusciņ vairāk un viņi turpat ir pie Eiropas Savienības vidējā līmeņa, ko tad mēs darīsim? Uzsitīsim dūri uz galda, pateiksim: „Paldies, mēs ejam prom no Eiropas Savienības!”?
Es gribētu piedāvāt tādu domu. Šrēdera laikā Baltija vispār gandrīz netika pamanīta no Vācijas puses. Nu, mēs faktiski tur neeksistējām. Tomēr lietas mainās, un Merkele atbrauca uz Rīgu pirms gada un nopietni te runāja, un aizstāvēja arī mūsu intereses, piemēram, enerģētikas jautājumos. Vai nebūtu mums laiks tagad, augstākā līmenī… Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, zemkopības ministram un ārlietu ministram meklēt ceļu uz Berlīni, salikt galvas kopā un domāt, kā to visu labāk darīt?”
Pilna Saeimas plenārsēdes stenogramma: http://saeima.lv/lv/transcripts/view/72
