Obamas runa un Eiropas Lietu komisija
Piektdien ASV prezidents teica runu, kas iezīmēja ASV politiskās nostādnes attiecībā uz revolucionārām pārmaiņām arābu pasaulē. Neilgi pirms tam Saeimas Eiropas Lietu komisijai (ELK) bija jāapstiprina Latvijas valdības pozīcijas nākamajai ES ārlietu ministru sanāksmei – būtībā par to pašu tēmu.
Piedaloties komisijas sēdē un pēc tam noklausoties Obamas runu, nācās novērot, cik krasi sākam atšķirties no ASV un Eiropas politikas un vērtībām!
Obama savā runā teica, ka, neskatoties uz visām pretrunām un grūtībām, kas sagaidāmas Tuvajos Austrumos, ASV turpmāk stingri atbalstīs cīņu par demokrātiju un mieru. Turpretī ELK manāmi bija nosliece uz “ne mana druva, ne mana cūka” pozīciju.
Neuzskaitīšu argumentus, kas tika piesaukti par labu šai pozīcijai. Tos varēs izlasīt protokolā. Taču mums visiem vēl ir svaigā atmiņā šausmīgās asinsizliešanas Balkānos un milzīgās bēgļu straumes uz Eiropas ziemeļiem, jo Eiropa nevēlējās tur iejaukties. Pēc tam, kad ASV apturēja slaktiņu, vēl pagāja daudzi gadi, kamēr ES varēja uzņemties atbildību un ar saviem spēkiem aizvietot NATO. Bet cik tas dārgi maksāja Eiropas prestižam un sirdsapziņai? Un galu galā cik naudas nācās iztērēt, lai bēgļi varētu atgriezties mierīgajās dzimtenēs? Tagad dažas Balkānu valstis ir tuvu tam, lai pievienotos “miera ostai” – Eiropas Savienībai.
Kā būtu bijis, ja Rietumi savulaik vienaldzīgi noskatītos, kā lija asinis Viļņā un Rīgā 1991. gada janvārī? ELK nonācām pat līdz tādam absurdam, ka mēs baidījāmies piekrist atsaldēt Kadafi iesaldētos kontus, lai sūtītu humāno palīdzību Lībijai! Zināms, ka Misrātā miruši jau tūkstošiem cilvēku, simtiem ievainoti un bads jau pie durvīm. Bet Turcija, kas centās būt vidutājs starp Kadafi režīmu un opozīciju un kas piegādāja humāno palīdzību Misrātai, slēdza savu vēstniecību Tripolē un paziņoja, ka Kadafi ir jāaiziet.
ASV un ES ir skaidra nostāja pret visiem diktatoriem arābu pasaulē un Irānā, ieskaitot Sīrijas diktatoru, par kuru Obama teica – vai nu īsteno pārmaiņas, vai vācies nost no ceļa! Tajā pašā laikā tiek ieviestas sankcijas. Militāro iejaukšanos Lībijā izraisīja gaidāmā asinspirts Bengāzi (to solīja Kadafi), un to apstiprināja ANO. Ir bēdīgi dzirdēt no jaunās paaudzes deputātiem, ka tie sajauc Afganistānas brīvības cīnītājus ar talibiem un uzskata, ka ASV nevajadzēja atbalstīt mudžahedīnus pret PSRS okupāciju. Īpaši tāpēc, ka mēs un pārējā Austrumeiropa, tajā skaitā arī pati Krievija, nebūtu guvusi brīvību bez mudžahedīnu uzvaras. PSRS sāka atkāpties no Afganistānas 1989. gadā, un process turpinājās līdz pat 1994. gadam, kad bijušā PSRS armija, tagad jau Krievijas veidolā, izvāca savus spēkus no Austrumvācijas un Latvijas.
Bet tieši tāpēc, ka ASV pagrieza muguru Afganistānai pēc 1989. gada, sekas bija dramatiskas. Sākās pilsoņu karš starp bijušajiem sabiedrotajiem cīņā pret PSRS, un tā dzima talibi. Kā zināms, tas radīja bumeranga efektu ASV, proti, traģisko 11. septembra uzbrukumu, ko organizēja bin Ladens Afganistānā. Jāatceras, ka ASV piedāvāja talibiem miera izlīgumu, izdodot bin Ladenu, bet talibi izvēlējās karu, tāpat, kā to tagad dara Kadafi.
ASV mācās no savām kļūdām – bet vai mēs varam saskatīt pirmos simptomus pie atgriešanās 30. gadu strausu politikas, pie bēdīgi slavenās neitralitātes? Par laimi, ELK varēja balsojumos ar dažādiem kompromisiem visumā atbalstīt Ārlietu ministrijas pozīcijas.
Šajā sēdē bija jaušamas pārbīdes jaunās Saeimas deputātu politiskās nostādnēs un vērtībās. Ieteikums to ņemt vērā turpmāk Ārlietu ministrijai un saprast, ka ar ierēdņu nozīmēšanu uz komisijas sēdēm vien nepietiks.
