2010. gadu noslēdzot
Saeimas ārkārtas sēdē, kura (protams, ar loģiskiem pārtraukumiem) ilga no 16. decembra pēcpusdienas līdz 20. decembra vakaram, esam beidzot pieņēmuši 2011. gada budžeta projektu. Ap kuru, bez šaubām, tik un tā šķēpi tiks lauzti arī turpmāk, jo nākamgad jāturpina sarunas ar SVF par budžeta tālāku konsolidāciju. Taču esmu tiešām apmierināts ar to, ka esam vismaz pamatā paveikuši šo darbiņu – budžets vienkārši bija vēl šogad jāpieņem! Un nekādu atkāpju. Jebkura vilcināšanās nes papildus finansiālo slogu valstij. Ja mēs nepieņemtu budžetu tagad, spēkā paliktu iepriekšējais, kas izmaksātu valstij vēl gandrīz 30 liekus miljonus latu.
Mūsu pusē, atšķirībā no asās opozīcijas partijām, ir būtiska priekšrocība – iespēja koleģiālā līmenī diskutēt ar ministriem un premjeru – viņi paši nāk uz frakcijas sēdēm, atbild uz jautājumiem; frakcijā visi ir vienlīdzīgi, nav nekādu komunikācijas barjeru, atbildes saņemam bez starpniekiem un izskaistinātām frāzēm. Tas ļauj saglabāt vēsu prātu darbā un izpratni par reālo situāciju valstī, kas ir tālu no ideālas un kuras dēļ nāksies pieņemt vēl ne vienu vien nepopulāru lēmumu – nākotnes vārdā.
Te daži spilgtākie jautājumi.
Pirmkārt, par PVN grāmatām un mācību līdzekļiem – iepriekš tiku teicis, ka neatbalstu tā palielināšanu no 10 līdz 12%, tomēr kopš tā laika esam šo jautājumu cilājuši gan frakcijas iekšienē, gan tikšanās gaitā ar izdevējiem un drukāto mediju pārstāvjiem – un secināts, ka dalītās likmes kontroles ieviešana šai gadījumā tomēr prasītu lielākus līdzekļu izdevumus, nekā budžets varētu iegūt, šo nodokli nepalielinot. Tā vietā daudz efektīvāk būs piešķirt bibliotēkām kompensācijas grāmatu iegādei.
Otrkārt, būtisks jautājums joprojām ir progresīvo nodokļu sistēmas ieviešana Latvijā – kas lēni, bet tomēr kustas uz priekšu. Jau šogad budžetā ir iestrādāti zināmi progresivitātes principi, kas ir labs sākums, bet vēl ir labs gabaliņš ejams.
Treškārt, mana teju personīgā „sāpe” – kā cilvēkam, kas ilgstoši darbojies pētniecības lauciņā, – sākot ar LLU gadījumu un pēc tam runājot par Latvijas augstskolām vispār, esam sākuši (ar deputātes Inas Druvietes atbalstu, kura šobrīd Saeimā ir Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja) „bīdīt cauri” iespēju augstākās izglītības iestādēm, kurām tas tā vēl nav, nodot īpašumā tām piesaistītās ēkas un zemes, lai augstskolām būtu iespējams, piemēram, šos īpašumus ieķīlāt, iegūstot finansiālu atbalstu no Eiropas struktūrām.
Tāpat būtu jāmin Nacionālās apvienības priekšlikums par sodu palielināšanu latviešu valodas pielietojuma pārkāpumu gadījumā. Mums tika pārmests, ka noraidām šo priekšlikumu – tā nav, runa ir galvenokārt par procedūru: šādi jautājumi jāskata atsevišķi no budžeta paketes – Juridiskajā komisijā, ko šai gadījumā darīsim jau jaunā gada pirmajā mēnesī. Tas ir apstiprināts ar balsojumu, un attiecīgā komisija saliks punktus uz „i”, lai lēmums būtu juridiski precīzs.
Plašsaziņas līdzekļu kontekstā tika skatīti esošie tarifi, kuri, kā atzīmēja kultūras ministre S. Ēlerte, ir mākslīgi sadārdzināti pat trīskāršā apmērā, pateicoties agrākajiem Kalvīša laikā pieņemtajiem lēmumiem, lai gan šīs sēdes laikā deputāts Šķēle uzstājās nu jau ar pavisam pretējiem ierosinājumiem – piemēram, piedāvājot problemātiskos tarifus samazināt. Atbildot Šķēlem, kurš referēja par šo jautājumu, Vienotības deputāts K. Olšteins komentēja iepriekšējo valdību laikā „izdevīgi noslēgtos līgumus”, kuri šobrīd ir izrādījušies valstij izcili neizdevīgi. Labojot šīs pagātnes kļūdas, nu nāksies maksāt pamatīgus līgumsodus un kompensēt zaudējumus. Arī Olšteins atzīmēja, ka šādos apstākļos atbalstīt priekšlikumu, kas attiecīgo seku dzēšanai prasa vēl papildus miljonu no budžeta, būtu fundamentāli nepareizi. Šo problēmu risināšanai Vienotības frakcijā ir nodibināta komisija.
Sēdes beigās uzstājās ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kurš apliecināja arī gatavību ņemt vērā sēdes laikā dzirdētos konstruktīvos opozīcijas priekšlikumus.
Šo rakstu nobeidzot, gribētos nedaudz pieminēt arī kādu, manuprāt, ļoti būtisku jautājumu no ceturtdienas regulārās sēdes, kura notika rītā pirms ārkārtas sēdes – noraidošo balsojumu pret Andreja Judina apstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā. Manuprāt, Saeimā būtu jāizbeidz aizklāto balsojumu prakse – lai arī to pastāvēšanai ir zināms pamatojums, tie biežāk dod iespēju atsevišķiem deputātiem slēpt savu īsto seju un runāt vienu, bet darīt citu… Mēs, kas balsojām par Judina kandidatūru, turpināsim par to cīnīties.
