23. augusts: pārdomas par nākotni
Otrais pasaules karš sākās 1. septembrī, 1939.gadā. Tikai astoņas dienas pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas, Vācija iebruka Polijā, bet Lielbritānija un Francija, aizstāvot Poliju, pieteica karu Vācijai. Padomju Savienība cīnījās kopā ar Vāciju pret Poliju un tās rietumu sabiedrotajiem, jo 17. septembrī iebruka Polijā.
Polija tikai sakauta, bet tā nepadevās, neparakstīja nekādu kapitulācijas līgumu nedz ar Vāciju, nedz Padomju Savienību. Tā cīnījās tikai dažas dienas mazāk nekā Francija pret Vāciju, un poļu karaspēks cirta smagas brūces vācu bruņotiem spēkiem, iznīcinot ceturtdaļu Luftwaffe kaujas lidmašīnu un veselu motorizētu divīziju. Tā būtu vēl ilgāk cīnījusies, ja Padomju Savienība nebūtu uzbrukusi Polijai no mugurpuses.
Ja pagāja divas paaudzes, kamēr Padomju Savienības Kompartijas „augšas” bija gatavas atzīt, ka tāds velnišķīgs Hitlera-Staļina pakts ar slepeniem protokoliem tiešām ir vēstures fakts, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai Krievija, Padomju Savienības tiesību mantotāja, atzītu, ka Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, nevis 1941. gada 22. jūnijā, kad Hitlers iebruka Padomju Savienībā?
Šodien Baltijas valstīs un Krievijā ir zināmi divi kari, kas izriet no Molotova-Ribentropa pakta sekām: Otrais pasaules karš un Lielais Tēvijas karš. Laika posms starp abu karu sākumiem krievu tautas mitoloģijā tiek kultivēts kā nepieciešams, lai gatavotos karam ar Vāciju, tātad 23. augusts ir attaisnojams. Vai saprāts var to pieņemt kā loģisku argumentu? 1. septembra karš bija „labs”, jo ļāva labāk sagatavoties pret 22. jūnija karu! Taču tas bija viens un tas pats karš! Staļins savam sabiedrotajam Hitleram nepārtraukti sūtīja vilcienu ešelonus ar izejvielām, lai tas labāk varētu karot pret Franciju un Lielbritāniju. Šis materiālais atbalsts, protams, stiprināja Vāciju arī karā pret Padomju Savienību.
Šogad, īsi pirms 9. maija svinībām, Krievijas Pirmais kanāls pārraidīja interviju ar Maršalu Žukovu, kurā viņš vaļsirdīgi atzinās, ka lietainais laiks spēlēja galveno lomu vācu apturēšanai pie Maskavas oktobrī, kad Vermahts bija tikai 20 kilometrus no Maskavas. Tanki iestiga dubļos. Šī intervija tika veikta 1966. gadā un pēc tam iznīcināta, bet – kā tas mēdz gadīties šādos vēstures faktu noklusināšanas gadījumos, ir vienmēr kāds, kurš parūpējas par kopijas izveidošanu…
Kāpēc prezidentam Medvedevam vajadzēja dot rīkojumu celt interviju gaismā? Moderna Krievija nevar pastāvēt uz melu kājām, tāpat kā nevarēja pastāvēt „Padomju Sociālistisko Republiku Savienība”. Acīmredzot, Krievijā notiek uzmanīgs „atstaļinizācijas” process. Bet, ja pasaka „A”, tad jāatzīst, ka nākamais burts alfabētā ir „B”. Bez visa alfabēta modernu valsti neuzcelsi. Tas „B” ir fakts, ka Otrais pasaules karš sākās 1. septembrī, pie kā ir vainīga Padomju Savienība.
Nākamais burts „C” ir Molotova-Ribentropa „blakus sekas”, proti, Baltijas valstu okupācija un inkorporācija PSRS. Krievijai ir jāatzīst, ka Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augusta Miera līgums bija, ir un būs spēkā „uz mūžīgiem laikiem”, un vienkārši nepazuda nebūtībā, kad Padomju savienība norija Baltijas valstis.
Grūts ir arī „D” burts. Paša Medvedeva publiski paustais apgalvojums, ka Krievijai ir „priviliģētā” vieta kaimiņvalstīs. Tas balstās uz Molotova-Ribentropa pakta slepeniem protokoliem, un šādi viņš atkārto Sergeja Karaganova izstrādātās tēzes 1993. gadā par „daļējas Krievijas impērijas atjaunošanu” tā sauktajās „tuvajās ārzemēs”. Saskaņas Centra mērķis aizvietot ASV ar Krieviju kā Latvijas stratēģisko partneri sakrīt ar šo Maskavas „priviliģētas” pozīcijas īstenošanu. Tās nav runas par nekādu akadēmisku vēsturi, bet par dzīvu politiku. Par jaunu ietekmes joslas iedibināšanu uz veco joslu pamatiem.
Kurš būs Krievijā tas, kurš (tāpat kā Mavriks Vulfsons Atmodas laikā Latvijā atmaskoja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus) pateiks skaidru „B”? Pārējie burti alfabētā iekritīs dabiskā secībā, kā jau loģika to prasa.
