Drošība un tautsaimniecības lejupslīde: Kā pārvarēt krīzi?

Rīgā 23. un 24. oktobrī notika gadskārtējā Rīgas drošības konference, kuras aizsākums meklējams NATO galotņu konferencē 2006. g. Ar šo augsta līmeņa saietu, kas pulcē drošības ekspertus no vairākām Eiropas valstīm un ASV, Latvija jau iekarojusi savu vietu Eiropā kvalitatīvās debatēs par mūsdienu aktuāliem drošības jautājumiem. Šoreiz tēma veltīta tautsaimniecības atveseļošanai mainīgā drošības vidē. Baltijas valstu skatu, kādai vajadzētu izskatīties 2010. gada ASV-Eiropas darba kārtībai, pauda visi trīs Baltijas valstu prezidenti beigu sesijā.

Kāda izskatās lielā ekonomiskā lejupslīde Baltijā un pasaulē, un vai ir redzama gaisma tuneļa galā? Premjers Valdis Dombrovskis konferences iesākumā pateica apmēram to, ko zinām, un ko saka arī Starptautiskais Valūtas fonds. Proti, IKP sāks pieaugt nākamgad, un 2014. g. tas jau sasniegs normālu 4% pieaugumu gadā. Kuluāros runāja, ka tas varētu būt gan zemāks, gan augstāks, jo viss atkarīgs no spējas pareizi izmantot krīzes iespējas, pareizi pieņemt lēmumus un neieslīgt populismā savas partijas popularitātes vairošanai uz valsts labklājības rēķina. Svārstīšanās koalīcijas iekšienē ap nekustamā īpašuma nodokli un budžeta nesamazināšanu par nu jau bēdīgi slavenajiem 500 miljoniem esot pamatīgi satricinājusi mūsu donorus un sabiedrotos.

Bet pieaugums ir arī atkarīgs no ārējiem spēkiem. Ja Igaunija un Lietuva, tāpat kā Vācija, kas ir mūsu preču lielākie noieta tirgi, neatkopsies, tad mūsu eksports uz šīm valstīm nepieaugs. Bažas radīja prezidenta V. Zatlera teiktais, ka mūsu lielākais sabiedrotais ASV ieņem tikai 21. vietu mūsu tirdzniecības bilancē, stipri mazāk nekā Krievija. Vai varam tuvākajos gados piesaistīt ASV kapitālu un kāpināt eksportu uz šo milzīgo tirgu ar 300 miljoniem iedzīvotāju?

Neviens īsti nezināja atbildēt uz jautājuma, kāpēc ir tautas un valstis, kurās strauji pieaug bagātība un labklājība, bet citās ne? Kāds analītiķis zināja teikt, ka Zviedrija kļuva bagāta savas protestantisma darba ētikas un veiksmīgas valsts politikas dēļ, bet tiklīdz vairs „neatmaksājās strādāt”, jo algas bija vienā līmenī ar sociālajiem pabalstiem, tad iestājās stagnācija 20. gs. septiņdesmitajos gados. Šī dīkstāve pārvarēta 20. gs. deviņdesmitajos gados ar vērienīgām reformām. Tas bija arī tas laiks, kad bruka zviedru bankas, bet to veiksmīgās nacionalizācijas un atkal privatizācijas pieredze netika likta lietā mūsu Parex bankas gadījumā, kaut Zviedrija ir tepat mums blakām. Turpretim, šī Zviedrijas pieredze pašreiz ļoti labi tiek likta lietā ASV! Diemžēl, kā Latvijā, tā citviet Eiropas Savienībā, ASV un īpaši – Krievijā, vēl joprojām ir savs skaits nerentablu banku, un tā varētu kļūt par problēmu. Īslande tika izcelta kā īpaši ievainojama šajā ziņā.

Konferencē izkristalizējās atziņa, ka Igaunija pirmā veiksmīgi atkopsies no krīzes. Tā ir arī pašreiz vismazāk ievainota un kļūs unikāla Eiropā, jo krīzes laikā ļoti veiksmīgi realizē valsts parādsaistību pārvaldes politiku. Treknajos gados valsts uzkrāja taukus, un tāpēc tagad samazinājumi ir mazāk sāpīgi. Turklāt izskatās, ka Igaunija tiešām pirmā pievienosies eiro zonai. Kā Igaunija tā var atšķirties no Latvijas un Lietuvas? Un vai tā aizsteigsies tālu priekšā pārejām Baltijas valstīm? Piemēri ir. Dienvidkoreja un Filipīnas bija vienādās starta pozīcijās, tāpat kā bija Igaunija un Latvija, bet šodien Dienvidkoreja ir atstājusi Filipīnas tālu sev aiz muguras.

Atklājās, ka Igaunija ir arī vismazāk ievainojama, ja tiktu pārtraukta gāzes piegāde no Krievijas. Lietuva visvairāk, bet Latvija – kaut kur pa vidu. Vai šim faktam ir sakars ar tautsaimniecības lejupslīdi un tās ātrāku pārvarēšanu? Ja izrādās, ka Lietuvai būs lielāks IKP kritums kā Latvijai, tad zināms sakars varētu būt. Interesanti, ka Lietuva neaizņemas naudu no SVF nacionālā lepnuma dēļ, bet aizņemoties no privātā sektora, Lietuva zaudē vairākus simtus miljonu savas naudiņas gadā.

Izskanēja arī atgādinājums par ārkārtīgi kaitīgās korupcijas un sliktas valsts pārvaldības graujošo ietekmi uz tautsaimniecības turpmāko attīstību. Taču pirmo reizi dzirdējām, ka Igaunija un Latvija neprot radīt pasaulē pozitīvu tēlu attiecībās ar krievu minoritāti – ka tās lielā mērā tiek veiksmīgi integrētas, un ka Baltijas valstis šādi eiropeizē krievus. Tas nozīmē, ka Krievija arī varētu eiropeizēties.
Baltijas valstu prezidenti vēlētos, lai jau tuvākajā laikā pārējās ES un NATO valstis beidzot pārstātu uzskatīt Baltijas valstis par kaut kādiem dīvaiņiem, kas trīc savās bailēs no atdzimstošās Krievijas. Tām būtu lietderīgi censties iedomāties, kā viņas justos, kad pašas atrastos blakus Krievijai. Baltijas valstīm tajā pašā laikā nenāktu par sliktu arvien vairāk noticēt savām spējām, neaizmirst, ka tās ir jau labu laiku pilntiesīgas ES un NATO dalībvalstis. Tas nozīmē, ka arī Baltijas valstīm katram gadījumam pienākas konkrēts plāns Alianses līguma 5. panta ietvaros. Kā to panākt, ja ASV ir tik ļoti aizņemta ar miera procesu Tuvajos austrumos, Irānu, Ziemeļkoreju, attiecībām ar Ķīnu – vispār Āziju?

Igaunija to dara, sūtot savus karavīrus uz Afganistānu proporcionāli vairāk nekā pat ASV un daža laba cita „vecā” ASV sabiedrotā, turklāt, uz bīstamu reģionu un bez atrunām. Latvija nesamazinās savu 174 karavīru grupu, no kuras viena vienība kopā ar amerikāņiem aktīvi piedalās kaujas operācijās. Tāpat arī Lietuva neatpaliek no saviem ziemeļu kaimiņiem. Un pašlaik ASV skaidri apliecina, ka saglabā savu klātbūtni arī Centrālajā un Austrumeiropā – to demonstrē prezidenta vietnieka D. Baidena vizīte Polijā, Čehijā un Rumānijā īsi pirms Rīgas drošības konferences.
Vēlos arī pateikties LATO par uzaicinājumu piedalīties šajā pasākumā!