“Latvieši zaudējuši drošības orientāciju” – intervija “Latvijas avīzē”

Tā saka bijušais Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš, kurš līdz šim politiku vairāk novēroja no malas, tagad ir LSDSP saraksta pirmais numurs Eiroparlamenta vēlēšanās. Kā pats uzsver – lai apturētu A. Rubiku. Ar A. Lejiņu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

(pārpublicēts no “Latvijas Avīzes”)

V. Krustiņš: – Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti, visticamāk, būs atkarīgi nevis no tā, kas notiek Briselē, bet no situācijas Latvijā. Un te brīžiem rodas iespaids, ka sākusies sacensība, kurš kaut ko sliktāku pateiks par valsti. Latviju sauc par visnetaisnīgāko valsti ar vissliktākajiem politiķiem. Nupat avīzē “Vesti segodņa” publicēta politologa Ivara Ijaba intervija ar virsrakstu “Latvija – neizdevies projekts”. Bet ko jūs teiksiet uz visa šā fona?

– Es nupat par to runāju, tiekoties ar vēlētājiem Cēsīs. Es esmu dzīvojis dažādās valstīs, trīs reizes pieredzējis ekonomiskās lejupslīdes gan Zviedrijā, gan Amerikā, un zinu – ja mēs to visu izturēsim, varam no krīzes iziet ārā daudz stiprāki, nekā iepriekš bijām. Arī Amerikā savulaik divus gadus bija liels bezdarbs, nācās meklēt gadījuma darbus. Bet Zviedrijā man par savu mazo dzīvoklīti bankas aizdevumam bija 18,5 procenti. Latvijā tik augstas likmes pagaidām nav. Cik dziļa mums būs šī krīze un cik veiksmīgi spēsim tikt ārā – tas lielā mērā atkarīgs no valsts politikas. Cilvēkus tas, protams, ļoti satrauc. Bet Cēsīs es pateicu – kandidējot uz Eiroparlamentu, es nesolīšu atrisināt šīs lietas. Es eju politikā pirmkārt tāpēc, lai nepieļautu, ka Rubiks nonāk EP Sociāldemokrātu grupā.

Es domāju, pie mums tiek īpaši “piestrādāts”, lai mazinātu uzticību Eiropas Savienībai. Latvijā ES atbalsta tikai 22 procenti, un tas mani ārkārtīgi biedē. Pirmo reizi vēsturē mēs esam nonākuši šādā miera un drošības ostā, bet daudzi grib no tās atteikties un atgriezties atpakaļ pelēkajā nedrošības zonā starp Rietumiem un Krieviju, kādā bijām 1939. gadā. Kāpēc Igaunijā un Lietuvā atbalsts ES ir daudzkārt augstāks? Latvieši ir zaudējuši savu drošības orientāciju, ka mēs piederam pie Rietumu politiskās kultūras. Tad nav jābrīnās, ka tik daudzi jaunieši vēlas pamest valsti! Latvijas krievi nevēlas ES, viņi arī referendumā balsoja pret, bet tagad daudzi saka, ka mums jābūt pie Krievijas. Man viens paziņa stāstīja, ka viņš bijis uz tikšanos kādā arodskolā Daugavpils pusē. Zālē puse bija krievu jaunieši, puse latvieši, un attiecīgi – latvieši atbalstīja ES, krievi – Krieviju. Toties Ventspilī, kur bija tikai krievu klausītāji, viņi visi tomēr nebija tik izteikti Krievijas atbalstītāji, domas dalījās. Tā ka te ir arī ietekme reģionam. Bet jāsaka skaidri – ja mēs zaudēsim rietumniecisko orientāciju, mums ir “vāks”.

Toties latviešu un krievu oligarhi, man šķiet, gan savā starpā labi saprotas. Protams, sarunājoties krieviski… Un krieviskās partijas, kas sauc sevi par kreisām, patiesībā nekādas kreisās nav. It kā šobrīd tiek sludināts, ka viņi nav bijuši klāt pie tās šmuces, kas pēdējos gados notikusi. Taču viņi atbalstīja, piemēram, “mutatis mutandis” likumu, ko Valsts prezidents atmeta atpakaļ. Tā ka arī aiz šīm partijām stāv oligarhi. Domāju, par visu to arī Ivars Ijabs runāja, sakot, ka Latvija ir “neizdevies projekts”. Protams, tas bija ļoti skarbi, un īpaši, ja to pasaka krievu avīzei, taču tāda sajūta cilvēkiem ir. Tautai ir milzīgas dusmas, taču tāpēc nav jāatsakās no Latvijas. Šobrīd mums ir vajadzīga pareiza politika. Es nebaidos pateikt, ka atbalstu Valdi Dombrovski un viņa īstenotās reformas. Un Einars Repše ir īstais, ko sūtīt uz sarunām ar Starptautisko valūtas fondu, nevis tādi “antiņi” kā viņa priekštecis. Stingro roku gan Latvijai nevajag, jo tad būs vēl sliktāk. Atcerēsimies, Kārlis Ulmanis Latviju atdeva bez neviena šāviena, un par to mēs šodien maksājam. Un tagad atkal līdzīga situācija – latvieši gatavi, lai uz Eiroparlamentu brauc Rubiks. Daži saka, tas ir protests pret valdošo politiku. Bet tas man atgādina vienu angļu teicienu: “Spītējot sejai, es nogriežu sev degunu.” Taču seja no tā skaistāka nekļūs.

– Jūs esat Ārlietu ministrijas padomes loceklis…

– Šīs padomes sēdes sen nav notikušas.

– Tomēr oficiāli padome nav likvidēta. Bet vai jūs nejutāt, ka ministrijas nosliece arī bieži ir tieši uz Krievijas pusi, par ko jūs tik ļoti satraucāties?

– Tā gluži nevar teikt. Piemēram, Gruzijas kara laikā Latvija uzreiz pauda nepārprotamu nostāju. Un Godmanis aizbrauca uz Tbilisi.

– Bet Godmaņa partijas biedrs un viņa valdības ministrs Šlesers gan izrunājās kaut ko pavisam citu.

– Vienkārši ir liela vēlme Latviju ievilkt atpakaļ “pelēkajā zonā” un tiek meklēts, ar kurām rokām to izdarīt. Lai gan, protams, Krievijai ir arī lielākas intereses. Mēs esam sīka vienība, ja salīdzina, kāds “ķēriens” Maskavai bija bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Vācija ir valsts, kurai ir milzīga ietekme Eiropas Savienībā. Es atceros, kā Krievijas specdienesti mēģināja tikt klāt pie kanclera Villija Branta. Toreiz viņiem izdevās savervēt kanclera sekretāru, bet šoreiz “nagos” krita pats kanclers. Šrēders ar Putinu tikās vairāk nekā 40 reizes, arī pirtī bez tulkiem. Vēlāk nāca Merkele un viss pamazām nostājās savās vietās. Bet tā ir viena liela spēle – ES un Krievijas attiecības, kura nebūt nav vienkārša.

– Kas, jūsuprāt, pēc vēlēšanām notiks ar Rīgu?

– Patiesībā latvieši paši ir vainīgi, ka par to tagad tik ļoti jāuztraucas. Mēs vairojamies caur šķelšanos. Piemēram, Zviedrijas sociāldemokrātu partijas iekšienē notiek lieli strīdi. Tur ir labējais, kreisais un centriskais spārns. Atceros, pats piedalījos viņu konferencēs un apbrīnoju, kā Ulofam Palmem izdodas šos dažādi domājošos partijas biedrus saturēt kopā. Tas bija meistardarbs! Tāpat ASV republikāņi un demokrāti ir milzīgas partijas ar dažādiem viedokļiem, tomēr viņiem ir svarīgi būt kopā vienā partijā. Hilarija Klintone neaizgāja prom, kad viņu neizvirzīja par prezidenta kandidāti, un tagad viņa ir augstā amatā Baraka Obamas administrācijā. Bet pie mums? Sašķeļas tēvzemieši, sašķeļas “Jaunais laiks”, ik pa laikam top kāda jauna partija. Kam tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc cilvēki nevar vienoties vienā partijā, cītīgi darboties un demokrātiski gūt atbalstu savām idejām? Sociologs Arnis Kaktiņš izteicās, ka mums gēnos ir nespēja rast kompromisu, tāpēc daudzi alkst pēc vadoņa un diktatūras. Ja latviešiem nebūtu tik daudz partiju, tad “Saskaņas centram” nebūtu nekādu izredžu pārņemt varu Rīgā.
Tāpēc es pievienojos LSDSP, kas dibināta 1904. gadā, lai uzsvērtu, ka mums nevajag jaunas partijas. Jāstrādā ar tām, kas jau ir.

M. Antonevičs: – Jūs teicāt, ka cīnīsieties, lai nepieļautu Rubika pievienošanos Eiropas Sociālistu grupai. Kā jūs to praktiski domājat panākt?

– Jā, to nedrīkst pieļaut, jo tas būtu sākums beigām, jo Rubika nostāja – nekāda okupācija nav notikusi, Latvijai ir jāizstājas no ES un NATO. Viss atkarīgs, kā latvieši balsos – ja es dabūšu balsu vairākumu, Rubika tur nebūs.

– Vai jūs domājat, ka jums un Rubikam varētu būt vieni un tie paši atbalstītāji? Vai tie tomēr nav cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu politisko nostāju?

– Daudzi latvieši ir izteikušies, ka viņi balsos par Rubiku. Kad es sāku ar viņiem runāt, man daudzus izdodas pārliecināt tā tomēr nedarīt. Domāju, sociāldemokrāti varētu piesaistīt arī daudzus krievu vēlētājus. Mēs noteikti šodien varētu cīnīties, ja sociāldemokrāti kopš 1991. gada tik cītīgi nebūtu noniecināti. Salīdzinājumam – Igaunija iepriekšējās Eiroparlamenta vēlēšanās sociāldemokrātu frakcijā ievēlēja trīs deputātus, ieskaitot pašreizējo prezidentu Ilvesu.

– Bet vai Eiropas sociāldemokrātu viedoklis reizēm nav pietuvināts Rubika un viņu domubiedru uzskatiem? Piemēram, kad nesen Eiroparlamentā tika lemts par totalitārā komunisma nosodīšanu, sociāldemokrātu grupa ļoti centās to mīkstināt. Vai tā nav cenšanās izdabāt Krievijai?

– Grupā, protams, ir ļoti dažādi cilvēki. Tur ir arī itālietis Džuljeto Kjeza, kas tagad balotējas Ždanokas sarakstā. Taču Eiropas sociāldemokrāti visaktīvāk iestājas par enerģētisko neatkarību no Krievijas. Iespējams, dažreiz piesardzība un cenšanās neaizkaitināt Krieviju ir pārāk liela, bet tāpēc jau mums tur jābūt, lai par to varētu runāt.

V. Krustiņš: – Jūs runājāt par vienotības trūkumu. Bet kas tie par sociāldemokrātiem, kas nesen aizgāja pie Urbanoviča un Ušakova? Kāpēc viņi nenāca pie jums?

– Jā, tie jau agrāk pameta LSDSP. Viņi nāca arī pie Dineviča ar piedāvājumu apvienoties, taču prasības bija pārāk augstas. Tad viņi pievienojās “Saskaņas centram”, nezinu, kādi tur darījumi notika. Tāpat pie mums vairs nav Gundara Bojāra, Jāņa Ādamsona. LSDSP ir palikusi vecā paaudze un vienīgā cerība ir jaunatne. Tieši redzot viņu aktivitāti, es nolēmu pievienoties partijai, lai gan pirms tam gadu domāju, vai to darīt.

– Kurā komisijā jūs EP gatavojaties darboties?

– Tur būs baigā klope par vietām komisijās, taču es nesamierināšos ar kaut kādu formālu vietu. Protams, mani interesē Ārlietu komiteja. Arī enerģētikas politika – es īpašu uzsvaru lieku uz alternatīvo enerģiju. Tas nozīmēs vairāk darba vietu Latvijā un mazāku Krievijas gāzes importu, kas savukārt nozīmēs lielākas iespējas atmaksāt ārējo parādu. Monopoliem, piemēram, “Latvijas gāzei”, tas, protams, nepatīk. Vispār es sevi iedomājos kā līdzīgu Tālavas taurētājam – brīdināt, ka te notiek monopolu cīņas pret Latvijas neatkarību, drošību.