Ziņojums par Rīgā notikušo publisko diskusiju “Jauni izaicinājumi NATO dalībvalstīm un to partneriem”
21. aprīlī konferences „Jauni izaicinājumi NATO dalībvalstīm un to partneriem” ietvaros norisinājās spraigas diskusijas par Latvijas piecu gadu dalības pieredzi pārveidotā un paplašinātā NATO, kā arī par NATO misijas Afganistānā jauno stratēģiju.
Konferences pirmajā paneļdiskusijā “Latvijas piecu gadu dalības pieredze pārveidotā un paplašinātā NATO: sasniegumi un šķēršļi” piedalījās Andris Teikmanis, LR Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs, Hezera Konlija (Heather A. Conley), bijusī ASV Valsts departamenta Valsts sekretāra vietnieka palīdze Eiropas un Eirāzijas jautājumos un Olafs Osica (Olaf Osica), Natolinas Eiropas centra vecākais pētnieks. Diskusiju vadīja Andris Sprūds, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors. Tā bija veltīta Latvijas piecu gadu dalības NATO izvērtējumam un pārdomām par alianses sešdesmit gadu darba pieredzi. Diskusijas dalībnieki tika aicināti izteikties par Latvijas dalību NATO un par alianses nozīmīgākajiem problēmjautājumiem mūsdienās.
Andris Teikmanis, atskatoties uz Latvijas piecu gadu dalību NATO, ar gandarījumu atzina, ka nozīmīgākais panākums šajā laikā ir bijusi Latvijas pārtapšana no drošības saņēmēja par valsti, kas var sniegt diezgan būtisku ieguldījumu citu valstu drošības stiprināšanā. To apliecina gan Latvijas spēja apsargāt un kontrolēt savas valsts robežas un piedalīties stabilitātes nodrošināšanā Baltijas jūras reģionā, gan arī dalība NATO misijā Afganistānā. A. Teikmanis apliecināja, ka izvēle par labu dalībai NATO ir neapšaubāmi bijusi pareiza un ka Latvija turpinās aktīvi piedalīties alianses transformēšanā, lai tā spētu aizsargāt gan savu dalībvalstu, gan citu valstu iedzīvotājus pret jaunajiem draudiem.
Hezera Konlija dalījās pieredzē par laiku, kas pavadīts strādājot ASV Valsts departamentā ar NATO paplašināšanās jautājumiem. Bijusī Valsts sekretāra vietnieka palīdze apliecināja, ka NATO paplašināšanās sagatavošana ir bijis sarežģīts pienākums un ka pretestība šim procesam ir bijusi gan vairākās toreizējās alianses dalībvalstīs, kuras tolaik šaubījās par jaunu dalībvalstu uzņemšanas nepieciešamību, gan kandidātvalstīs, kur bijusi nepieciešamība veikt daudzas reformas, lai īstenotu sapni par iestāšanos aliansē. Arī Latvijā sagatavošanās process dalībai NATO nebija viegls, un viena no smagākajām problēmām bija efektīva korupcijas apkarošanas mehānisma izveidošana.
Pievēršoties vispārīgākam alianses darbības izvērtējumam, H. Konlija atzīmēja, ka tās lielākais panākums ir bijusi veiksmīga paplašināšanās, savukārt, kā divas nozīmīgākās neveiksmes diskusijas dalībniece minēja Bukarestes galotņu sanāksmi, kur Gruzijai un Ukrainai netika piešķirts plāns dalībai NATO, kā arī nespēju rast adekvātu atbildi Krievijai 2008. gadā Gruzijas-Krievijas konflikta gaitā. H. Konlija arī atzīmēja, ka šobrīd alianse ir nonākusi krustcelēs, jo, pirmkārt, to ir nepieciešams pielāgot daudz lielākam dalībvalstu skaitam un, otrkārt, ir jācenšas atrast aliansei pēc iespējas veiksmīgāku pielietojumu Afganistānā.
Savukārt, Olafs Osica raksturoja Polijas dalības NATO pieredzi un saistīja to ar nozīmīgākajiem NATO izaicinājumiem mūsdienās. O. Osica atzīmēja, ka Polijas un Baltijas valstu skatījums uz daudziem jautājumiem saistībā ar NATO ir līdzīgs un ka līdzīgi ir arī izaicinājumi šo valstu drošībai.
Pētnieks no Polijas diskusijas gaitā apgalvoja, ka NATO kļūst aizvien vājāka savu pamatfunkciju pildīšanā. Alianses ir domātas nevis ienaidnieku sakaušanai, bet gan atbaidīšanai, un alianšu efektivitāte ir mērāma nevis uzvarēto kauju skaita ziņā, bet gan spējā atturēt pretiniekus no uzbrukuma uzsākšanas. Šo funkciju NATO ļoti veiksmīgi nodrošināja Aukstā kara laikā, taču pēc Padomju Savienības sabrukuma NATO šo funkciju tik sekmīgi vairs nepilda. Problēma, pēc O. Osicas domām, ir tāda, ka NATO militārās spējas ir vājinājušās un tā ir kļuvusi iekšēji sašķeltāka. Atbaidīšanas galvenais elements ir spēja pārliecināt pretinieku, ka uzbrukumam sekos efektīvs atbildes uzbrukums no alianses dalībvalstu puses, taču NATO iekšējā sašķeltība un militārā mazspēja ir novedusi pie tā, ka mazinājusies ir NATO ticamība. Šādos apstākļos nebūtu jābrīnās par to, ka atsevišķas NATO dalībvalstis sāk uzskatīt, ka piektais paragrāfs nesniedz pietiekamas drošības garantijas un ka ir nepieciešams stiprināt tiešos kontaktus ar alianses spēcīgāko dalībvalsti ASV.
Diskusijas gaitā gan O. Osica, gan citi dalībnieki atzīmēja, ka NATO misija Afganistānā ir iespēja palielināt alianses vienotību, tomēr šāda virzība ir iespējama tikai pie nosacījuma, ja tiek stiprinātas dalībvalstu militārās spējas, veiktas nepieciešamās reformas, lai uzlabotu NATO rīcībspēju.
Konferences otrajā paneļdiskusijā “NATO misija Afganistānā: jauna stratēģija?” piedalījās Brūss Rodžerss (Bruce Rogers), ASV vēstniecības Latvijā pilnvarotais lietvedis, bijušais Provinču rekonstrukcijas un vietējās pārvaldes direktors Kabulā, Jānis Garisons, LR Aizsardzības ministrijas Valsts sekretāra vietnieks aizsardzības plānošanas jautājumos, Džaveds Ludins (Jawed Ludin), Afganistānas Islāma Republikas vēstnieks Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Somijā un Īslandē, kas vairākus gadus strādāja par Afganistānas prezidenta Karzaja runas vīru, Karls Harbo (Karl Harbo), Centrālāzijas-Kaukāza institūta un pētniecības programmas „Zīda ceļš” vecākais eksperts, bijušais Eiropas Komisijas delegācijas Afganistānā vadītājs. Diskusijas ietvaros notika arī teletilts ar Islamabadu, ar Islamabadas Stratēģiskās pētniecības institūta izpētes direktora vietas izpildītāju Simbalu Hānu (Simbal Khan). Diskusiju vadīja Atis Lejiņš, Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdētājs.
Diskusijas ietvaros notika karstas debates par ASV prezidenta Baraka Obamas pieteikto jauno stratēģiju Afganistānā. Kā secina diskusijas vadītājs A. Lejiņš, „jaunā stratēģija nozīmē dramatisku kāpumu ASV bruņoto spēku iesaistīšanā Afganistānas konflikta risinājumā – bet tikai uz laiku. Faktiski, notiks Afganistānas konflikta „amerikanizācija”, bet vai tas nozīmē, ka NATO nespēj tikt galā ar savu uzdevumu Afganistānā? Jaunā stratēģija nozīmē – kamēr notiek ASV karavīru „uzplūdums”, afgāņiem strauji jākāpina savu bruņoto spēku pilnveidošana, kompetentas valdības izveidošana, un jārisina politisko dialogu ar mēreniem talibiem, kas gatavi iesaistīties politikā un atmest bruņotu cīņu.
Jaunā stratēģija nozīmē arī to, ka līdztekus jārisina talibu problēma Pakistānā, kur tie arvien vairāk nostiprinās, un apdraud ne tikai Afganistānas stabilizācijas centienus, bet arī pašas Pakistānas stabilitāti. Problēma ir tā, ka talibu draudus Pakistānai noliedz pat Pakistāna, un nav skaidrs, vai Pakistānas slepenie dienesti neatbalsta talibus, uzskatot tos par stratēģisko partneri iespējamā karā ar Indiju. Visa Pakistānas armija stāv gar Indijas robežu, bet gar Afganistānas robežu ir vāji apbruņota robežsardze, kas netiek galā ar talibiem. Indijas un Pakistānas „snaudošais” konflikts ir atslēga panākumiem cīņā par Afganistānas konflikta risinājumu, un tas ir konferences nopelns, ka debašu spraigā domu apmaiņā šī atziņa izvirzījās priekšplānā.
Proti, Pakistānas bruņotie spēki ir vērsti pret Indiju, un nevis pret talibiem, kas ieperinājušies Pakistānas rietumu reģionos gar Afganistānas garo robežo. Cienījamā Simbala Hāna neuzskatīja, ka talibu kaujinieku klātbūtne Pakistānā ir galvenā problēma. Tas ir pašu afgāņu iekšējās nesaskaņas jautājums, kā arī nespēja kontrolēt savu robežu – neesot izveidoti robežu kontroles punkti Afganistānā gar Pakistānas robežu. Savā pusē Pakistāna to ir izdarījusi. Turklāt, Pakistānā ir pārāk liels uzsvars likts uz militāro risinājumu, nevis uz politisko.
Konference tika organizēta par godu NATO 60. gadadienai un Latvijas dalības NATO piecgadei un tajā piedalījās 95 dalībnieki.
Diskusijas norises vietā bija iespējams apskatīt divas fotoizstādes par NATO vadīto misiju Afganistānā, kuras piedāvāja LR Aizsardzības ministrija un Kanādas vēstniecība. Diskusijas ietvaros LR Aizsardzības ministrija piedāvāja iepazīties ar fotoizstādi “Latvijas dalība starptautiskajā operācijā Afganistānā”, kurā atspoguļoti Latvijas kontingenta karavīru galvenie uzdevumi Afganistānā – apsardzes un patrulēšanas nodrošināšana, apkārtnes novērošana, nesprāgušās munīcijas neitralizēšana, kā arī Afganistānas Nacionālo drošības spēku apmācīšana. Savukārt Kanādas vēstniecība organizēja fotoizstādi „Afganistānas atjaunošana”.
Konferenci rīkoja Brīvības un solidaritātes fonds, Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) un Latvijas Ārpolitikas Institūts (LAI) sadarbībā ar NATO, Frīdriha Eberta Fondu (FES), LR Ārlietu ministriju un ar LR Aizsardzības ministrijas, Amerikas Savienoto Valstu, Kanādas un Polijas Republikas vēstniecību atbalstu.
Ziņojumu sagatavoja Toms Rostoks, Atis Lejiņš, apkopoja Irina Ivaškina (LATO).
Fotogrāfijas no diskusijas (autors – Jānis Kalniņš):
