16.04.2009: Piedalīšos Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotā diskusijā “Indivīds un valsts / Latvija un Eiropa”

Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā ir aicinājusi mani 16. aprīlī piedalīties diskusijā „Indivīds un valsts / Latvija un Eiropa”, kas notiek cikla „Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases” ietvaros. To vadīs profesors Igors Šuvajevs un sarunas galvenie jautājumi būs indivīda aizsargātība, pārvaldes tiesājamība, valsts funkcijas un tās būtība, kā arī pašlaik īpaši aktuālie jautājumi – kas par ko maksā un kas par ko atbild?

Kā viens no diskusijas dalībniekiem detalizētāk pievērsīšos jautājumiem, kas skar Latvijas valsts attīstības problēmas, proti, kas par ko maksā un kas par ko atbild jeb kāda ir mūsu valsts – demokrātiska vai veidota pēc mafiozas struktūras parauga?

Diskusijas gaitā centīšos iztirzāt tā sauktā „Austrumeiropas sindroma” problēmu. Šo jēdzienu izvirzīja Austrumeiropas pazinējs zviedrs Rihards Švarcs (Richard Schwarz) 1989. gadā, kad viņš brīdināja, ka, neņemot vērā visu lielo sajūsmu par Berlīnes mūra krišanu un atbrīvošanās kustībām Padomju impērijā, nav nevienas garantijas, ka ilgtermiņā viss neatgriezīsies pa vecam. Tas ir, pēc īsa brīvības un demokrātijas uzplaukuma sekos kārtējais nebrīves posms, valstis atgriezīsies pie vairāk vai mazāk autoritārām pārvaldīšanas formām, jo citādi nemāk. Citiem vārdiem – brīvība nes pārāk lielu pārbaudījumu tautām.

Sindroma dzelzs loģika prasa, ka vēsture atkārtojas cikliski: pēc katras apspiešanas seko varonīga brīvības cīņa, kas vainagojas ar panākumiem, bet pēc brīvības iegūšanas seko vilšanās un atkal apspiestība. Problēmas būtība, Švarcs uzsvēra, ir tā, ka austrumos cilvēkiem ir izveidojusies citā mentalitāte nekā rietumos.

Šodien redzam, ka Krievija slīd cikla atpakaļgaitā, Gruzija ir uz robežas, nav skaidrs, kā politiskais haoss beigsies Ukrainā. Baltkrievija sen jau ir atpakaļ tur, kur bija agrāk.

Jēga iestāties ES un NATO bija kaut vai tāpēc, lai pārlauztu šo vēsturisko nolemtību. Šķiet, ka Igaunijai tas ir izdevies (Somijas tuvums). To rāda ES atbalstītāju skaits: lai gan abas tautas nobalsoja vienādi par iestāšanos – 70% – šodien skaitļi Latvijā rāda, ka atbalstītāju ir tikai 22%, bet Igaunijā 80%. Rietumi tiek vainoti pie visām likstām. Latvija izveidojās par dārgu, parazītiski birokrātisku valsti ar stipru oligarhu varu, šajā ziņā līdzīgi kā pirms V. Putina Krievijā. Pasaules Banka brīdināja jau 1999. gadā, ka Latvijā ir notikusi valsts apzagšana. ASV „uzspieda” Latvijai kā noteikumu uzņemšanai NATO izveidot KNAB, bet pati Latvijas valsts to drīz vien sāka apkarot.

Pasaules ekonomiskā krīze parāda, ka Latvija ir viena no vājākajām jaunajām ES valstīm līdzās Ungārijai un Rumānijai. Taču, lielā mērā pateicoties „lietussargu revolūcijai”, prezidentam, kas nostājās pret oligarhu varu un partijām, kuras nav atkarīgas no oligarhu naudas un ietekmes, Latvija var izkļūt no krīzes un pārvarēt „Austrumeiropas sindroma” loģikas nolemtību.

Trīs būtiski pavērsieni nesenajā vēsturē to apliecina:

1. Novērsti grozījumi drošības likumos, kas būtu apdraudējuši mūsu vietu NATO un ar laiku arī ES.

2. Novērsta mutatis mutandi likuma pieņemšana, kas būtu sagrāvusi mūsu tiesu sistēmu un vietu ES.

3. Pieņemts anti-mafijas likums.

Līdztekus šai pozitīvajai virzībai krīze piespiež arī atteikties no smagnējās valsts pārvaldes, kā to pieprasa SVF un Eiropas Komisija. Ja nenotiek ārkārtas vēlēšanas, tad Latvijai ir visas izredzes pietuvoties mūsu ziemeļu un ziemeļrietumu kaimiņiem un izlauzties no „Austrumeiropas sindroma” nolemtības lāsta.

Aicinu visus interesentus pievienoties diskusijai 16. aprīlī plkst. 16:00, “Eiropas Savienības mājā”, Aspazijas bulvārī 28.