Tikšanās ar Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu un īsa atskaite par trešo „Lennarta Meri konferenci”
Trešajā „Lennarta Meri konferencē” par ārpolitikas jautājumiem, ko rīkoja bijušā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri piemiņas fonds un Igaunijas Starptautisko drošības studiju centrs, tikos ar Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu, lai pārrunātu Igaunijas un Latvijas ārpolitikas prioritātes un iespējamo kopīgo sadarbību Eiropas Parlamentā Baltijas interešu aizstāvībai.
Tikšanās ar Igaunijas prezidentu
Lai gan devos uz konferenci kā konferences viesis, biju gandarīts par iespēju tikties ar manu senu paziņu Tomasu Hendriku Ilvesu un pārrunāt Baltijas valstu ārpolitikas prioritātes, kā arī izrunāt iespējas, kā mūsu valstis varētu efektīvāk cīnīties par mūsu nacionālām interesēm Eiropas Parlamentā. Baltijas valstīm ir vairākas kopīgas politikas prioritātes, piemēram, enerģētiskā drošība, pievienošanās eiro zonai, atbalsta sniegšana bijušajām PSRS valstīm tās demokratizācijas centienos un citas. Tikai kopīgi koordinējot mūsu ārpolitiskos centienus, mēs varam sasniegt reālus rezultātus šajās jomās. Bija ļoti lietderīgi uzzināt Igaunijas prezidenta uzskatus un uzklausīt konsultācijas par efektīva darba priekšnosacījumiem Eiropas Parlamentā, jo iepriekšējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās Igaunijas sociāldemokrāti ieguva pusi no visiem Igaunijai piešķirtajiem mandātiem. Tas lielā mērā notika tieši pateicoties pašreizējā Igaunijas prezidenta popularitātei, kurš toreiz bija sociāldemokrātu saraksta līderis.
Jāpiezīmē, ka 2008. gada vasarā Igaunijas, Lietuvas un Latvijas sociāldemokrātiskās partijas parakstīja sadarbības līgumu, kas paredz koordinētu baltiešu sadarbību jautājumos, kas skar ekonomiku, sociālo labklājību un ārpolitiku Eiropas Parlamenta vienā no lielākajām politiskajām grupām – Sociāldemokrātu frakcijā.
Tikšanās ar T. H. Ilvesu – attēlu galerija:
Konferences atziņas
Pēc izcilā Igaunijas valstsvīra L. Meri nāves tika nodibināts viņa vārdā nosaukts fonds, kas kopā ar Igaunijas Starptautisko aizsardzības studiju centru rīko gadskārtējas konferences, veltītas aktuāliem starptautiskiem drošības jautājumiem.
Šoreiz galvenās tēmas bija veltītas B. Obamas ārpolitikai, NATO 60 gadu jubilejai, Krievijas ārpolitikai, un ES Austrumu partnerībai. Īpašas „brokastu un nakts sesijas” bija veltītas Afganistānai, Irānai, enerģētikai (īpaši gāzei), Gruzijai, Baltkrievijai un jaunajām ES dalībvalstu demokrātijām ar jautājumu – vai tās izturēs globālo ekonomisko krīzi?
Daudz jautājumu tika veltīti ASV gatavībai uzsākt „no jauna” dialogu ar Krieviju (angliski – nospiest datora „reset” pogu). Bet, kā atgādināja Igaunijas prezidents Tomas Hendriks Ilvess, pogas nospiešana nenozīmē, ka datorā atmiņa tiek dzēsta. To apliecināja arī amerikāņu viesi – ASV attieksme būs pragmatiska. Tur, kur varēs vienoties ar Krieviju, piemēram, par kodolgalviņu skaita samazināšanu, Irānu vai Afganistānu, to arī darīs, bet tajā pašā laikā nenotiks nekāda piekāpšanās Krievijas agresīvajai politikai, piemēram, tādās bijušajās PSRS republikās kā Ukraina vai Gruzija.
Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, runājot par Zviedrijas un Polijas izstrādāto projektu par ES Austrumu partnerību, to arī uzsvēra. Runa ir par sešām valstīm – Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Azerbaidžānu un Armēniju. Partnerības saturs ir sniegt finansiālu palīdzību šīm valstīm, stiprināt demokrātiju un labu pārvaldību, kā arī tirdzniecības sakarus ar ES. Tas faktiski nozīmē uzsākt ģeopolitisku cīņu par šīm valstīm ar Krieviju, kura paziņojusi, ka tai pienākas „priviliģētas tiesības” šajās valstīs.
Ja Krievija izraisa krīzi šajās valstīs, tad tas tūlīt izsauks krīzi ES-Krievijas un ASV-Krievijas attiecībās. Visproblemātiskākā valsts šajā grupā ir Baltkrievija. Krievija lāgā nevēlas, lai šī sešu valstu grupa sabrūk, jo tad tai nāktos tās finansiāli glābt, bet tajā pašā laikā ļoti nevēlas, lai tām veiktos pārbūves procesos. Tādā gadījumā tās var izdomāt pievienoties ES. Pēc „oranžās revolūcijas” uzvaras Krievija izstrādājusi „kontrrevolūciju” un cenšas atbīdīt Rietumu ietekmi šajās valstīs. Diemžēl šajās valstīs, kas pašreiz atrodas pelēkā drošības telpā un tātad ir apdraudētas, jo vara necieš tukšumu, netrūkst pašmāju politiķu un finansiālu grupējumu, kas gatavas pakļaut valsts intereses savām šaurajām interesēm, tā apstiprinot sakāmvārdu, ka paši esam savi lielākie ienaidnieki. Kā sociologi saka, tautās austrumos ir iekodēta nespēja radīt politiskas partijas, kuras spēj valsts labā rast kompromisus.
Runājot par jaunajām ES dalībvalstīm, tai skaitā Latviju, radās jautājums, vai šīs valstis, kuras baudījušas demokrātiju tikai dažus gadus, varēs izturēt smagos pārbaudījumus, kurus izsaukusi globālā ekonomiskā krīze. Īpaši satraukumu rada Ungārija, kura gaida ārkārtas vēlēšanas un ir jau „izbaudījusi” smagas ielu cīņas. Latvija šķiet nostājusies uz atveseļošanās ceļa, jo tās jaunā valdība beidzot sākusi reformas, kuras sen vajadzēja īstenot, sākot ar parazītiski birokrātiskās valsts pārvaldes nojaukšanu un apņēmīgu cīņu pret korupciju, kuras dēļ valsts zaudē miljonus. Zināms,ka Bulgārijai ES nogrieza pusmiljardu eiro tāpēc, ka tās valdība nespēja uzsākt cīņu ar korupciju.
NATO nonākusi tādā kā strupceļā. No vienas puses ir apsveicami, ka Francijai vairs nav „jākaro” ar ASV un tā ir atgriezusies NATO militārajā komandā, no otras puses, nav drošs, vai NATO dalībvalstis spēs vienoties gaidāmajā 60 gadu jubilejas galotņu sanāksmē par jaunu stratēģijas koncepciju. Iepriekšējā, kas pieņemta 1999. g., ir sen novecojusi. Vai varēs vienoties par Piektā panta (kas nosaka, ka uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām) praktisko pielietošanu (plāna reālā izstrādē) kādas valsts apdraudējuma gadījumā, kā to vēlas, piemēram, Polija un Baltijas valstis? Krievija atļāvās uzbrukt Gruzijai, bet to apturēja tikai ES tajā laikā prezidējošā valsts Francija un pāris ASV kara kuģi.
Īpaši svarīgi NATO būs iznākums B. Obamas jaunās stratēģijas veiksmei Afpakā (no angļu valodas jauns akronīms AF-Pak, proti, Afganistāna un Pakistāna). Afganistāna tagad nosaukta kopā ar Pakistānu, jo Vašingtona atzīst, ka Afganistānas problēma slēpjas Pakistānā. Karavīru skaita kāpināšana ir tikai tamdēļ, lai ļautu afgāņiem pašiem tikt galā ar savu valsti, jo vienlaikus tiek izstrādāta ASV un NATO spēku aiziešanas stratēģija. Šajā stratēģijā tiek iesaistīta arī Irāna un pirmā bezdelīga ir jau klāt. Uz ASV aicinājumu Irāna ieradās uz Afganistānai veltītu konferenci Hāgā mēneša beigās, kur ASV īpašais sūtnis Afganistānā un Pakistānā Ričards Holbruks neformāli tikās ar Irānas pārstāvjiem. NATO jau izstrādājusi jaunus transporta ceļus uz Afganistānu caur Irānu.
Pārsteidzoša bija kāda enerģētikas lietpratēja atziņa, ka jāļauj Krievijas monopolam Gazprom būvēt gan Ziemeļu (Baltijas jūrā) gan Dienvidu (Melnajā jūrā) vērienīgos gāzes vadus, jo tas novedīs pie Krievijas bankrota. Naftas un gāzes cenu kritums visā pasaulē (izņemot Latvijā, kur gāzes cenas vēl nav kritušas) panākušas radikālu izmaiņu Krievijas varas elites attieksmē pret rietumniekiem. Tā novērsusies no pēdējos gados izaugušā kareiviskuma un tagad gatava uzklausīt katru priekšlikumu par Krievijas tautsaimniecības uzlabošanu. Krievijā gāze palikusi tikai vēl neapgūtos laukos, kuri prasa milzu naudas ieguldījumus, bet Gazprom, kad tai bija nauda, nevīžoja to darīt.
Vācijas kancleres Merkeles paustais viedoklis, ka jākāpina ASV un ES ekonomiskās un politiskās saites, izskanēja kā konferences vadmotīvs. ES kopā ar ASV vēl joprojām veido 60% visas pasaules IKP, bet, ja padziļinātu vēl vairāk saimnieciskās saites, tad ekonomikas pieaugums katrai pusei būtu vēl 3 – 4% gadā! Tas uzreiz arī atsauktos Latvijas tautsaimniecībā, jo Latvijas galvenie noietu tirgi ir tieši saistīti ar citām ES dalībvalstīm – līdz pat 80%. Visas zīmes rāda, ka ASV un ES atradīs no jauna kopēju valodu pēc domstarpībām, kuras radās sakarā ar Irākas karu. Varam tikai cerēt, ka jaunas domstarpības, kas radušās ekonomiskās krīzes risināšanas centienos starp B. Obamu, N. Sarkozī un A. Merkeli, tomēr nav tik lielas, lai traucētu tuvināšanas procesu, kas abām pusēm ir nepieciešams.
