ASV prezidenta Baraka Obamas jaunā ārpolitika

Amerikas jaunais prezidents Baraks Obama sāk īstenot radikāli citu stratēģiju drošības un ārpolitikā. Viņa piedāvātais izlīgums ar Irānu ir „sašūpojis” mūžam nemierīgos Tuvos Austrumus, un paver reālas iespējas mieram starp Izraēlu un Palestīnu. Tāpat gatavība izstrādāt stratēģiju, kas uzliktu termiņu, cik ilgi NATO varēs palikt Afganistānā spiedīs gan pašai Afganistānai ātrāk risināt savas iekšējās problēmas, gan kaimiņu valstīm kā Pakistāna, Indija, un arī Irāna darīt to pašu.

Runa ir par cīņu starp diviem akronīmiem, GWAT un ICAT. Līdz ar B. Obamas nākšanu pie varas uzvarējis ir ICAT. Par to, ko tie nozīmē, sīkāk rakstīts A. Lejiņa publikācijā “Gazas karš” žurnālā “Tēvijas sargs” 2009. gada janvāra un februāra numuros. Ar žurnāla redakcijas laipnu atļauju piedāvāju iepazīties ar šo rakstu zemāk.

–

Ievads

Pērnais gads noslēdzas ar jauna kara sākšanu — 28. decembrī Izraēlas kara aviācija sāka bombardēt HAMAS (Islāma pretošanās kustības) pārvaldīto Gazas sektoru. Drīz pēc tam iesaistījās armija, iebrūkot Gazā, lai uzsāktu cīņu ar HAMAS kaujiniekiem. Civilo upuru skaits nemitīgi kāpa, bet Apvienoto Nāciju Drošības padome tikai pēc atkārtotiem neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot pieņēma rezolūciju 9. janvārī, pieprasot abām pusēm pārtraukt uguni.
Karš turpinājās, jo abas puses rezolūciju neievēroja, un nav zināms, kad tas beigsies. Teikt, ka Izraēlas mērķis būtu sadragāt HAMAS tik stipri, lai tā turpmāk vairs nevarētu apšaudīt Izraēlas ciematus ar raķetēm, ir pārāk vienkāršs izskaidrojums Izraēlas rīcībai. Iegansts ir — HAMAS atteicās pagarināt pamieru, kas beidzās pērnā gada jūnijā. Drīzāk runa ir par Palestīnas valsts izveidi, par to, kas jaunajā valstī turēs varas grožus rokās — islāma radikāļi, kas neatzīst Izraēlas pastāvēšanu, vai mērenie palestīnieši, kurus vada prezidents Mahmūds Abāss, kas atzīst divu valstu — Palestīnas un Izraēlas — mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Notikumu secība

Varas maiņa Gazā

HAMAS nāca pie varas 2006. gadā, kad uzvarēja Palestīnas pašpārvaldes parlamenta vēlēšanās. Gadu iepriekš Izraēla bija izbeigusi Gazas okupāciju ar vienpusīgi atkāpšanos, pie reizes izvācot arī savus 9000 tur izmitinātos pilsoņus. Mērenā «Fatah» partija ar Mahmūdu Abāsu priekšgalā zaudēja vēlēšanās, jo Gazas sektorā jau kopš bēdīgi slavenā Arafāta laikiem korupcija bija ielaidusi dziļas saknes un tautai šķita, ka par viņas interesēm vairāk rūpēsies radikālā HAMAS organizācija nekā vecā «Fatah».
Par spīti lielām domstarpībām, kādu laiku Palestīnas pašpārvaldē valdīja abu partiju koalīcija, bet galu galā spriedze ņēma virsroku, un 2007. gadā prezidents Mahmūds Abāss atcēla šo valdību. HAMAS atbildēja ar apvērsumu, kurā sagrāba varu Gazas pašpārvaldes sektorā, bet otrā Palestīnas pašpārvaldes daļā t. s. Rietumkrastā pie varas palika Mahmūds Abāss ar «Fatah». Uz turieni arī atkāpās sakautie «Fatah» kaujinieki no Gazas caur Izraēlā izveidoto drošības koridoru. Vairākums valstu pasludināja HAMAS par teroristisku organizāciju.

Karš Libānā

2006. gads ir svarīgs arī tāpēc, ka Izraēla iebruka Dienvidlibānā, bet nesasniedza iecerētos mērķus — iznīcināt tur «Hezbollah» radikālo islāma organizāciju, kuru atbalsta Irāna. Karš sagrāva Libānu un izraisīja milzīgu protesta vilni visā islāma pasaulē. Vienu brīdi izskanēja bažas par «civilizāciju sadursmi», jo pat mērenie islāmticīgie sāka satraukties par šāda «murga iespēju». Tā brīdināja Indonēzijas prezidents Susilo Bambangs Judhojono. Indonēzija, kā zināms, ir lielākā islāma valsts pasaulē.

Bet šajā karā Izraēla zaudēja savas armijas spožumu — «zīmolu», ka tā ir neuzvarama. «Hezbollah» pārsteidza Izraēlas bruņotos spēkus ar saviem ieročiem, to daudzumu un kaujas spējām. Izraēla cieta negaidīti lielus zaudējumus — gan karavīrus, gan smago tehniku. Izraēlai nācās atkāpties, un rezultātā «Hezbollah» kļuva tikai stiprāka. Tā tagad ir Libānas koalīcijas valdībā, bet paies gadi, līdz valsts atgūsies no kara. Tāpēc Gazas karā neizveidojās otra, Libānas, fronte, kaut gan no Dienvidlibānas tika izšautas dažas raķetes pret ciematiem Izraēlā. Abas puses labi zina, ko jauns karš var nest, un maksa abām pusēm būtu pārāk dārga.

ASV veido Palestīnas valsti

Maz ir to cilvēku, kas zina, ka prezidents Džordžs Bušs bija apņemies izveidot Palestīnas valsti. Tika ieguldīta liela nauda un darbs Rietumkrasta palestīniešu drošības spēku izveidē. Šo darbu vadīja trīs ASV ģenerāļi, to skaitā bijušais NATO spēku virspavēlnieks Eiropā Džeimss Džounss. Viņš, kā zināms, tagad ir kļuvis par jaunā ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieku!

Tai pašā laikā ir nostiprinājušās sarunas starp Izraēlu un Mahmūda Abāsa Palestīnas Rietumkrasta pašpārvaldi par Palestīnas valsts izveidi. Gūtas jau konkrētas aprises, uz galda liktas kartes, kur detalizēti iezīmētas abu valstu robežas. Sarunās skartas pat ļoti jūtīgas tēmas — Austrumjeruzāleme kā Palestīnas valsts galvaspilsēta un palestīniešu bēgļu jautājums. Darba kārtībā bija scenārijs, ka, pateicoties labākai dzīvei Rietumkrastā un pašam svarīgākajam, t. i., Mahmūdam Abāsam beidzot tomēr izdevies panākt Palestīnas valsts izveidi, nākamajās vēlēšanās HAMAS zaudētu savu popularitāti un gūtu tikai 15—25% balsu. Ar to tad būtu pielikts punkts «unikālam vēstures neveiksmes stāstam», proti, Palestīnas valsts dibināšana.

Jautājumi secinājumu vietā

irmais jautājums — kāpēc Izraēlai vajadzēja izjaukt šo scenāriju? Skaidrs arī tas — kaut gan «Fatah» klusi priecējās par HAMAS «sišanu», Izraēla atkal zaudēja sabiedrisko attiecību (propagandas) karā. Sarkanais Krusts izšāva pamatīgu kritikas zalvi Izraēlai par humanitāro situāciju kara darbības zonā, un pat kāds augsti stāvošs Vatikāna garīdznieks atļāvās nosaukt Gazu par koncentrācijas nometni. Laiks un nākamās vēlēšanas rādīs, vai HAMAS cietīs vai tikai iegūs no šī kara.

Taču jau tagad dažas nākotnes aprises varam saskatīt. Iemesls, kāpēc jau aizejošā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa nebalsoja par Drošības padomes pamiera pieprasīšanas rezolūciju, bet atturējās, kaut arī viņa bija diennakti strādājusi pie rezolūcijas teksta izstrādes un pat zvanījusi Izraēlas ministru prezidentam Ehudam Olmertam, ka teksts ir jāpieņem, varētu būt HAMAS «neitralizēšana». K. Raisa izskaidroja savu atturēšanos ar vēlmi «redzēt, kā progresēs Ēģiptes miera plāns». Kas tas varētu būt? Tajā ir vairāki elementi, bet galvenais ir pielikt punktu ļoti plaši sazarotai kanālu sistēmai, caur kuru HAMAS saņem ieročus no islāma fundamentālistiem Ēģiptes pagrīdē. Tas notiek vērienīgu kontrabandas preču plūsmas aizsegā, pilnīgi izkropļojot Gazas tautsaimniecību. Runa ir par ASV armijas inženieru iesaistīšanu šajā darbā, par turku karavīriem un ES tehnisko palīdzību. Iespējams, Gaza varētu kļūt par sava veida Bosnijas ANO protektorātu, vismaz uz laiku. Lielbritānijas ārlietu ministra Deivida Milbenda atziņa, ka «galu galā, miers panākams uz zemes, nevis ANO rezolūcijās», vedina secināt, ka arī viņš cer uz Ēģiptes miera plānu.

Droši var teikt, ka tikai politisks risinājums dos mieru un Palestīnas valsti. Jaunais ASV prezidents Baraks Obama darījis zināmu, ka ir gatavas runāt ar pašu HAMAS, turklāt pat ar Irānu. Zināms jau, ka abos iepriekš minētajos karos Izraēla netieši karoju ar Irānu — «Hezbollah» un HAMAS ir tikai bandinieki lielajā spēlē ar Irānas atdzimšanu kā reģiona lielvaru. Par to uztraucas ne tikai Izraēla, bet arī arābu valstis, to skaitā Ēģipte, kurai arī ir problēmas ar islāma fundamentālistiem.

Karš beidzies?

Gazas karš beidzās šā gada 18. janvārī. Tas ilga 22 dienas un prasīja vairāk nekā 1300 palestīniešu dzīvību. Pārsvarā tie bija civilisti. Izraēla zaudēja 13 karavīrus un civilistus. Turklāt Gazas joslā ap 4000 mājokļu tika iznīcināti, vēl 20 000 bojāti, smagi cieta arī infrastruktūra. Rēķins atjaunošanas darbiem būs iespaidīgs.

Izraēla vienpusīgi pārtrauca karadarbību, un pēc dažām stundām to pašu darīja HAMAS (Islāma pretošanās kustība). Nekāda svinīga pamiera parakstīšana ANO vai Ēģiptes paspārnē nenotika. Dāvida zvaigznes armija pameta Gazas joslu, bet Islāma pretošanās kustība nekavējoties sāka darbu pie tuneļu sistēmas atjaunošanas, kas kara laikā bija pamatīgi cietusi, bet ne izpostīta. Dažas dienas pēc pamiera iestāšanās gāja bojā kāds Izraēlas karavīrs, uzsprāgstot ceļmalā paslēptai mīnai Izraēlas teritorijā blakus Gazas robežai. Izraēla nepalika atbildi parādā, un tās kara aviācija atkal sāka nomest bumbas Gazā. HAMAS savukārt apšaudīja ciematus Izraēlā ar raķetēm… Tāpēc starptautiskās sabiedrības galvenās rūpes ir stiprināt pamieru un neļaut karam atsākties. Bet vai pamiers ilgs pusotru gadu, kā to vēlas Izraēla, vai tikai gadu, kā to vēlas HAMAS?

Visi raugās uz ASV jauno prezidentu Baraku Obamu, jo pieredze rāda, ka tā nebūs ANO, ES, Ēģipte vai Francija, kas spēs nodrošināt mieru. Izraēla ir pilnīgi atkarīga no ASV labvēlības (70. gados tā centās pierādīt pretējo, bet ātri vien saprata, ka, ejot savu ceļu, pie nekā laba nenonāks. Tā saprata, ka savu trauslo drošību var stiprināt, vienīgi cenšoties ietekmēt ASV ar labu argumentu, nevis tēlot neatkarību). Arī Palestīnas mērenie spēki «Fatah», kas ar Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu saimnieko Rietumkrastā, ir nonākuši pie tā paša secinājuma, tāpēc ar ASV atbalstu cītīgi izpildījuši visus «miera ceļa kartes» nosacījumus, kas ļautu dibināt Palestīnas valsti. Jautājums tikai — vai Baraks Obama ieies pasaules vēsturē kā ASV prezidents, kas beidzot pieliks punktu gadsimta lielākam neveiksmes stāstam un tiks izveidota Palestīnas valsts un iestāsies miers starp palestīniešiem un ebrejiem?

Baraka Obamas ārpolitika

Jaunā ASV prezidenta rīcība pēc stāšanās amatā liecina par krasu pagriezienu prom no bijušā Balta nama saimnieka Džordža Buša politikas, proti, savai pirmajai ārpolitikas intervijai televīzijā viņš izvēlējās arābu raidstaciju «Al Arabia», uzrunādams islāmticīgos un pauzdams, ka ASV nav viņu ienaidnieks. Viņš uzsvēra, ka iespējama savstarpēja cieņa arī tad, ja abām pusēm ir dažādi viedokļi. B. Obama atcerējās savus iespaidus no laika, kad viņš dzīvoja islāmticīgajā valstī Indonēzijā, un paziņoja, ka ir gatavs sākt dialogu ar Irānu. Jau pirms intervijas viņš bija izraudzījies divus pieredzējušus īpašos sūtņus Tuvajiem Austrumiem un Afganistānai un Pakistānai, proti, Džordžu Mičelu un Ričardu Holbruku. Dž. Mičels tūlīt arī devās vizītē uz septiņām valstīm: Ēģipti, Izraēlu, Palestīnas Rietumkrastu, Saūdu Arābiju, Franciju un Lielbritāniju, lai ieklausītos cilvēku viedokļos. Jāatceras, ka Dž. Mičels Tuvajos Austrumos strādājis arī B. Klintona uzdevumā un uzrakstījis viņam ziņojumu 2001. gadā, kurā paustas divas galvenās atziņas — Izraēlai jāaptur apmetņu celšana palestīniešu zemēs, savukārt palestīniešiem jāatsakās no terorisma.

B. Obamas politika nenāca negaidīta. Tā rūga debatēs pētniecības institūtos, cilvēkos, kurus viņš izvēlējās par saviem padomniekiem jau pirms uzvaras vēlēšanās. Politikas būtības maiņa slēpjas divos akronīmos angļu valodā, proti, GWAT un ICAT. Tie radās pēc 2001. gada 11. septembra, kad notika vērienīgais teroristu uzbrukums ASV, un tie nozīmē Global War Against Terrorism (globālais karš pret terorismu) un International Cooperation Against Terrorism (starptautiskā sadarbība pret terorismu).

Dž. Buša stratēģijas (GWAT) vietā B. Obama ir izvēlējies ICAT, un tas nozīmē, ka karš turpmāk netiks izmantots kā galvenais arguments, bet lielākās pūles tiks ieguldītas diplomātijā, tiesībsargājošās institūcijās un slepenajos dienestos cīņā pret teroristiskām organizācijām. Ārkārtīgi svarīgi ir plašsaziņas līdzekļi un to ietekme uz sabiedrību. Ne jau bez gudras ziņas B. Obama izvēlējās tieši «Al Arabia TV», ko skatās visā arābu apdzīvotajā reģionā un kas pārraida arī «Al Qaeda» sižetus! Uzsvars tiks pārcelts uz darbu civilā sektorā, lai celtu pilsoņu labklājību, tādējādi mazinot terorisma kā cīņas ieroča pievilcību. Militārā darbība nav izslēgta, bet tā ir tikai viena sastāvdaļa kompleksā stratēģijā.

Dž. Bušs pēdējos pāris gados prezidenta amatā arī pats sāka virzīties ICAT virzienā, un situācija Irākā uzlabojās. Diemžēl Afganistānā tā pasliktinājās, jo galvenā uzmanība tika veltīta Irākai. Tas tagad mainīsies. Savukārt Gazas karš atgādināja, ka Palestīnas valsts izveide ir mūsdienu prioritāte, jo tās būt vai nebūt tagad cieši sasaistās ar Irānas ietekmi reģionā. Šai valstij ar lielvaras pretenzijām ir arī ļoti gara robeža ar Afganistānu. Turklāt B. Obamas iniciatīva ir jau guvusi pirmos panākumus: Teherāna ir apmulsusi — kā reaģēt uz jaunā ASV prezidenta pasniegto roku, kas aicina uz dialogu?

Bez šaubām, agri vai vēlu, slepus vai atklāti, bet nāksies iesaistīt Irānu Palestīnas valsts izveides jautājumā, iespējams, jau sākot ar pamiera nostiprināšanas pūliņiem Gazas joslā. Ja HAMAS vairs nesaņems ieročus no Irānas, tad šī teroristiskā organizācija varētu iet «Fatah» pēdās, kura savukārt sekoja Ziemeļīrijas «Sinn Fein» pēdās.

Gazas strīdus āboli

Pušu pozīcijas ir skaidri iezīmētas. Tā sauktais kvartets — ES, ASV, ANO, Krievija — ir vienojies par trim prasībām, kuras jāizpilda HAMAS, proti: atzīt vienošanos starp Izraēlu un Palestīnas pašpārvaldi; atteikties no vardarbības; atzīt Izraēlas tiesības pastāvēt kā valstij. HAMAS ir gatava apmierināt tikai divas pirmās prasības. Un te sākas problēmas, jo trešās prasības neatzīšana ietekmē strīdus par pirmo divu prasību īstenošanu. Piemēram, atcelt vai neatcelt Izraēlas ekonomisko embargo pret Gazu, ko tā īsteno jau kopš 2007. gada, kad HAMAS sagrāba varu Gazas joslā? Embargo rada milzu grūtības, bet Ēģipte slēgusi robežu ar Gazu — tāpēc jau radās vērienīgā tuneļu sistēma starp Gazu un Ēģipti, caur kuru plūst kontrabandas preces un ieroči. Ēģiptei atverot slēgto robežu un izmantojot tos pašus ES novērotājus, kas tur agrāk strādāja, šoreiz, iespējams, klāt vēl nākot turku karavīriem, kontrabanda apsīktu, ja vien tuneļus slēgtu. Šie tuneļi ir tik vērienīgi, ka pa tiem var braukt kravas mašīnu kolonnas! Tagad, protams, plūsma ir stipri samazinājusies, bet tā ir iespējama, vienīgi pateicoties Ēģiptes leģendārai korupcijai. Jāatceras, ka Gazas josla ir tikai 40 kilometrus gara un desmit plata! Un, ja tiek veidota Palestīnas valsts, loģiski būtu, ka Ēģiptes un Gazas robežkontroles punktos stāvētu arī Palestīnas pašpārvaldes robežsargi. HAMAS tam piekrīt, bet ar noteikumu, ka tiem jābūt Mahmūda Abāsa vīriem, kuri dzīvo Gazā. Taču dažam labam no šiem vīriem lielos tika iešauta lode par to, ka viņi par maz aktīvi aizstāvēja Gazu pret Izraēlas iebrukumu! Strīdi turpinās.

Dž. Mičelam nav viegls uzdevums, bet, kā viņš pats atzinis, viņa galvenais ierocis ir pacietība. To viņš iemācījies, palīdzot noregulēt Ziemeļīrijas brutālo konfliktu. Taču nesaskaņas palestīniešu vidū nav vienīgā problēma, kas sagādā viņam galvassāpes. Nevienprātība valda arī ebrejos. Februāra vidū notiks vēlēšanas Izraēlā, un centra partijas «Kadima» vadītāja Cipi Livni jau draudējusi, ka Benjamina Netanjahu uzvaras gadījumā smagi cietīs Izraēlas un ASV attiecības, jo ASV nebūs ar ko runāt. B. Netanjahu vada labējo partiju «Likud» un nav pazīstams kā neatkarīgas Palestīnas valsts atbalstītājs. Taču B. Obama nežēlos spēkus, lai sasniegtu tieši šo mērķi, kuram pamatus jau bija sācis likt viņa priekštecis Dž. Bušs. Sociāldemokrāti ir trešais lielākais spēks, bet vai visas trīs partijas varēs atrast vienotu valodu, kā to prasa valsts intereses tik izšķirošā brīdī, — rādīs laiks.

Pateicos par sadarbību žurnāla “Tēvijas sargs” redakcijai!