Ciemos pie studentiem jeb atskatoties uz diskusiju Pilsoņu foruma ietvaros
17. martā piedalījos divās paneļu debatēs, kas bija veltītas kopējai vēstures izpratnei visām Eiropas dalībvalstīm un kas notika Biznesa augstskolā „Turība”, kā arī Rīgas P. Stradiņa universitātē. Studenti bija ieradušies kuplā skaitā, turklāt „Turībā” klāt pieaicināti bija arī skolnieki no Ziepniekkalna krievu plūsmas skolas un Torņakalna igauņu skolas, kur no 160 skolniekiem trīs ir igauņi.
Savas uzstāšanās laikā centos ievirzīt debates paškritiskā gultnē, atgādinot, ka ne vienmēr Eiropas Savienība vainojama visu nelaimju sakarā. Citādi nekāda kopēja vēstures izpratne nebūs iespējama. Jāsāk jau ar to, ka vajadzētu izbeigt savā ikdienā lietot tādu frāzi kā „atgriezos no Eiropas”, kā to nereti saka mūsu ministri izkāpjot no lidmašīnas Rīgas lidostā. Mēs paši esam Eiropa! Ja mums nav tik labi nosacījumi kā igauņiem vai leišiem, vai tad „Eiropa ir vainīga”? Paši nemākam rezultatīvi vest sarunas Briselē, un tad nav ko sūkstēties. Galu galā paši piedalāmies lēmumu pieņemšanas procesā un paši veiksmīgi vai neveiksmīgi veicam ES līmeņa likumdošanas pielāgošanu nacionālajā līmenī.
Drīzāk mums ir jājautā – kāpēc Latvijā ir tik zems atbalsts Eiropas Savienībai, bet Igaunijā tik augsts? Kāpēc nedz Igaunijā, nedz Lietuvā, kur vēsturisko notikumu vērtējums nav īpaši atšķirīgs no Latvijas, nav tādu pretrunīgas kaisles rosošu notikumu, kas pie mums vērojami 16. martā? Ko viņi prot, un ko mēs neprotam? Mums jau sāk parādīties atšķirības Baltijas valstu kopējā vēstures izpratnē, kur nu vēl runāt par visas Eiropas vēsturi. Kā var būt kopēja vēstures izpratne, piemēram, ar Dāniju, kura, kaut pakļaudamies hitleriskās Vācijas agresijai, tomēr to darīja skaļi protestējot? Mums bija salīdzinoši labākas iespējas pretoties PSRS agresijai, tomēr izvēlējamies padoties bez pīkstiena. Un, kā tagad atklājas, pat cītīgi sadarbojāmies pirmajā okupācijas mēnesī, demontējot mūsu valsti. Mums var būt kopēja vēstures izpratne ar Dāniju tikai tad, kad sāksim paškritiski novērtēt mūsu pašu valdības stāju 1939./40. gadā.
Bet tas tālāk noved pie jautājuma par 1934. gada 15. maija apvērsuma vērtējumu. Vai paši neiznīcinājām demokrātiju? Te mums arī atšķiras uzskati ar visām Ziemeļu valstīm, arī ar Somiju. Trimdā noritēja karstas debates par 15. maiju, un laiks arī Latvijā tās sākt. Piemēram, Somija nosargāja demokrātiju un savu spēku parādīja liktenīgajā 1939. gadā.
Ir naivi iedomāties, ka no vēstures bagāžas varam atbrīvoties. Krievija nav pārvarējusi savas pagātnes mantojumu, kā to darīja Vācija pēc Otrā pasaules kara beigām. Bet Vācijas attiecības ar Izraēlu, Poliju, un Krieviju vēl joprojām ietekmē un veido tās pagātne. Ir grūti pateikt, kad un kurā brīdī ir iespējams veiksmīgi šķirt sociālos jautājumos no politiskiem un vēsturiskiem jautājumiem, jo tie visi galu galā un gribot vai negribot ir savstarpēji saistīti. Ja to neapzināmies, tad notikumu gaita var mūs pēkšņi un ļoti nepatīkami pārsteigt, kā tas notika tad, kad Vācija ar Krievija vienojās par gāzes vada būvi Baltijas jūrā, apejot Poliju. It kā tīri tautsaimniecisks pasākums. Bet pagātnes emocijas izšāvās kā no dziļa miega pamodies vulkāns. Vienu brīdi izskatījās, ka mēs esam atpakaļ 1939. gadā.
Lejupielādēt Pilsoņu foruma programmu P. Stradiņa universitātē (*.pdf, 179KB)
Pasākuma Rīgas P. Stradiņa universitātē attēlu galerija:
Pasākuma Biznesa augstskolā Turība attēlu galerija:
